Kas ir politiskā korupcija?

Politiskā korupcija ir vispārīgs termins, kas attiecas uz gadījumiem, kad ieceltas vai ievēlētas valdības amatpersonas, sākot no tiesnešiem līdz likumdevējiem un policijai, nespēj ievērot likumu godīgā un līdzsvarotā veidā. Tas var ietvert tādas darbības kā likumdošanas atbalstīšana, izmantojot kukuļdošanu, labvēlīgas vai nelabvēlīgas tiesu un tiesiskās attieksmes nodrošināšana pret iedzīvotāju minoritātēm vai cita veida varas ļaunprātīga izmantošana. Cilvēces vēsture visu veidu valdībās zināmā mērā ir pierādījusi korupciju. Tomēr šī prakse parasti ir plašāk izplatīta politiskajās sistēmās, kurām trūkst iedzimtas kontroles un līdzsvara, lai ierobežotu varu vietējā un nacionālā līmenī, piemēram, diktatūrās un totalitārajos režīmos.

Visnestabilākās valstis parasti ir tās, kurās ir slikta valdības administrācija un slikta kontrole pār iedzīvotājiem ekonomikas, militāro vai etnisko satricinājumu dēļ. Tas bieži noved pie plaši izplatītas politiskās korupcijas valsts amatpersonās, kuras savu autoritāti un amatus ieguva vispirms ar apšaubāmiem līdzekļiem un kuras, iespējams, nepārstāv tautas gribu. Nācijas, kas 2011. gadā bija neveiksmīgo valstu indeksa saraksta pirmajā vietā, bija Somālija, Zimbabve un Sudāna. Katrai nācijai ir unikāli apstākļi, kas noved pie politiskās korupcijas, Somālijā ir ļoti vāja centrālā valdība, Zimbabvei ir milzīgi ekonomiski izaicinājumi, bet Sudāna cīnās ar etniskām nesaskaņām.

Nacionālie izlūkdienesti, piemēram, ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP), regulāri pārbauda korupciju katrā valstī un cenšas godīgi sakārtot valstis, izmantojot vispārējos cilvēktiesību principus. Tie ietver politiskās brīvības un aizsardzību, ko valdības piedāvā saviem pilsoņiem. Saraksti ir balstīti uz pamata politiskajām tiesībām un pilsoniskajām brīvībām, kas, ja tās ir labi izveidotas, samazina politisko korupciju, piemēram, policijas korupciju un varas elites negodīgu valdīšanu.

CIP valstu reitings pēc brīvības līmeņa 2011. gadā ir balstīts uz politiskajām tiesībām uz godīgu vēlēšanu procesu, politisko plurālismu un iedzīvotāju līdzdalību, kā arī uz stabilu, funkcionējošu valdību. Tas ietver arī klasifikāciju, izmantojot pilsoniskās brīvības, piemēram, vārda un ticības brīvību, tiesiskumu un individuālo tiesību aizsardzību. Nācijas, kuras 2011. gadā bija visvairāk nomācošās sarakstā, bija Birma, Lībija un Ziemeļkoreja. Citas, kuras tika uzskatītas par augstu negodīgo politisko sistēmu sarakstā, kas bieži noved pie sistēmiskas korupcijas, bija Ķīna, Kuba un Laosa.

Korupcija vietējās pašvaldībās bieži vien ir piemērs tam, ka valsts valdība ir vāja vai ir atteikusies no atbildības par saviem pilsoņiem, izņemot galvaspilsētu un lielākās pilsētas. Šāda veida politisko korupciju var izsekot tālās pagātnes impērijām un monarhijām, kur valdošā politiskā šķira izmantoja savu varu un bagātību, lai ekspluatētu nelabvēlīgos vietējos iedzīvotājus. Līdzīgi apstākļi joprojām pastāv daudzās jaunattīstības valstīs, kur nācijas dabas resursu bagātība lielākoties tiek novirzīta valdošajai šķirai, un lielākā daļa iedzīvotāju tiek atstāti novārtā un ignorēti. CIP World Factbook 2007. gadā Kongo Demokrātiskā Republika ir norādīta kā tādas valsts piemērs, kurā niknā korupcija banku sistēmā un slikta infrastruktūra padara to par sesto bīstamāko valsti pasaulē, kurā dzīvot.

Tomēr politiskais skandāls nav tikai nabadzīgo valstu vai represīvu režīmu pārvaldīto valstu problēma. Daudzām progresīvām demokrātijām vienā vai otrā reizē ir bijusi politiskā iekārta, kas plosījās ar korupciju. Tādi lielie valstsvīri kā Apvienotās Karalistes Vinstons Čērčils atzina, ka politiskā korupcija ir cilvēka stāvoklis, kas rodas visos valdības veidos un ka viens no labākajiem veidiem, kā to samazināt, ir veicināt visu pilsoņu līdzdalību valdības procesā. Politiskā korupcija tās pamatformā ir valsts amatpersonas rīcība, kas pārkāpj plašas sabiedrības intereses, īpaši ņemot vērā līdzstrādnieku un domubiedru vajadzības. Šajā ziņā politiskā korupcija ir tendence, pret kuru visām valsts amatpersonām ir jābūt piesardzīgām, pildot savus ikdienas pienākumus to iedzīvotāju labā, kurus tām ir uzdots apkalpot.