Portobello sēnes, kas pazīstamas arī kā portobella sēnes un crimini sēnes, vai pēc to zinātniskā nosaukuma Agaricus bisporus, ir viena no visplašāk izplatītajām sēnēm, kas sastopama visos kontinentos un gandrīz visos klimatiskajos apstākļos. Šīs sēnes ir viegli atpazīt to lielā izmēra, kas ir vismaz četras collas (apmēram 10 cm) diametrā, un to raksturīgās brūnganas krāsas. Viņiem ir arī dziļa dūņaina smaka, kas liek šķist, ka tie tikko paņemti no meža.
Jaunībā šīs sēnes ir baltas un noapaļotas, un tās var saukt par crimini vai mazuļiem. Nobriestot, sēņu cepure kļūst plakana un iegūst raksturīgo tumšo krāsu. Tos galvenokārt ēd ceptus un grilētus, taču tos var arī cept, cept vai sautēt. To izmēra un formāta dēļ tos bieži izmanto kā hamburgeru aizstājēju veģetāro ēdienu receptēs. Portobello sēnēm ir raksturīga gaļīga tekstūra, kas kļūst labāka, jo ilgāk sēnes tiek gatavotas, tāpēc grilēšana var būt labākais veids, kā izcelt garšu.
Pērkot portobello sēnes, ir svarīgi izvairīties no tām, kas izskatās saplīsušas vai sasitušas, jo tas var veicināt garšas zudumu. Tie ir īpaši jutīgi pret gaisa oksidēšanos, tāpēc tie jāuzglabā iesaiņoti papīra dvielī vai oriģinālajā traukā. Portobello sēņu ievietošana ledusskapī ir piemērota, taču, jo ilgāk tās uzglabā, jo vairāk tām ir tendence zaudēt savu garšu — šīs sēnes ideālā gadījumā vajadzētu izlietot piecu dienu laikā pēc iegādes. Izvairieties no portobello sēņu mazgāšanas pirms gatavošanas, jo tas var arī veicināt garšas zudumu. Pietiek ar pieskārienu tām, lai noņemtu liekās smiltis vai gružus, vai arī viegli noslaukiet tos ar gatavošanas suku.
Portobello sēnes ir bagātas ar kāliju, neaizvietojamām aminoskābēm un B vitamīnu. Tās ir maz kaloriju un nesatur taukus, taču tās ir lielisks olbaltumvielu avots, kas var padarīt tās par labu izvēli cilvēkiem, kuri vēro holesterīna uzņemšanu vai vidukļa līniju.