Kas ir prieka princips?

Psiholoģijā baudas princips ir daļa no Zigmunda Freida psihoanalītiskās teorijas, kas ietver zemapziņas vai neapzinātu motivāciju. Pēc Freida domām, id ir tā prāta daļa, kas meklē baudu un ir instinktīva. Kamēr prāta ego sastāvdaļa cenšas kontrolēt id reālistiski un saprātīgi, pats id nespēj būt racionāls, tikai sevi iepriecinošs. Divās no esejām, ko Freids sāka 1920. gadā, “Beyond the Pleasure Principle” un “The Ego and The Id”, viņš sīkāk izklāsta savas psihoanalītiskās koncepcijas.

Freida baudas principa koncepciju lielā mērā ietekmēja Aristoteļa darbs “Fizika”, kas apgalvo, ka cilvēki, tāpat kā dzīvnieki, ir instinktīvi vērsti uz apmierinājumu un izvairīties no sāpēm. Aristotelis norāda, ka tas, kas atdala cilvēkus no dzīvniekiem vai kam vajadzētu atdalīt cilvēkus, ir “racionāls princips”. Saskaņā ar Aristoteļa teikto, lai gan cilvēki un “brutieši” ir iedzimti motivēti meklēt izsalkuma, slāpju un seksuālo tieksmju apmierinājumu, cilvēkiem nav jābūt un arī nevajadzētu būt morāli vadītiem no šīm instinktīvajām vajadzībām. “Racionālais princips”, kas piemīt cilvēkiem, līdzsvaro sākotnējo tieksmi pēc baudas bez morāles.

Freida psihoanalītiskajā pieejā ego līdzsvaro id, lai neļautu cilvēkiem kļūt pilnīgi savtīgiem un pašiznīcinošiem. Primārās tieksmes spēj līdzsvarot ar veselo saprātu. Saprātīga doma var izslēgt baudas principa kontroli. Kamēr ego ir organizēts un racionāls, id ir neorganizēts un impulsīvs.

Trešais elements, kas saistīts ar prāta darbību Freida id un ego teorijā, ir superego. Superego iet vienu soli tālāk par ego, pārvaldot apmierinājumu meklējošo ID. Tas ir arī kritisks, nevis tikai saprāta balss. Superego izraisa vainas apziņu vai trauksmi, ja id baudas principa dzinulis iet pārāk tālu, piemēram, ja indivīds krāpj savu laulāto. Tādā veidā superego ir “morālais princips”, bet ego ir “realitātes princips”, bet id ir “prieka princips”.

Id līdzsvaro gan ego, gan superego, lai tieksmi pēc baudas vadītu saprāts un morāle. Pētījumi ir apstiprinājuši Aristoteļa un Freida apgalvojumu, ka dzīvniekiem nepiemīt dabiska paškontroles spēja kā cilvēkiem. Ja cilvēkā nav līdzsvara, indivīdam nav vai ir ierobežota paškontrole un viņš bieži vien nespēj kontrolēt savus impulsus. Jāpiebilst, ka ne visi cilvēki tic baudas principa līdzsvaram. Piemēram, hedonisms ir filozofija, kas pamatā uzskata, ka bauda pār sāpēm ir laba pati par sevi.