Kas ir progresīvs aspekts?

Progresīvais aspekts ir izteiksmes veids, kas norāda uz darbību, kas notiek vai notika noteiktā laika brīdī vai notiks nākotnē. To lieto, lai atsauktos uz kaut ko, kas ne vienmēr ir atkārtota uzvedība, bet tikai uz vienu konkrētu gadījumu. Tas arī ne vienmēr norāda, ka darbība ir beigusies, bet tikai to, ka tā bija, notiek vai notiks noteiktā kontekstā. Progresīvs aspekts angļu valodā parasti tiek veidots, izmantojot palīgdarbības vārdu “būt” un galveno darbības vārdu ar sufiksu “-ing”, piemēram, “Es eju uz veikalu”.

Kā norāda nosaukums, progresīvais aspekts norāda, ka kaut kas notiek attiecībā uz noteiktu laika posmu: pagātni, tagadni vai nākotni. Neatkarīgi no laika, tas parasti tiek izveidots, izmantojot kādu darbības vārda “būt” formu, kas tiek izmantots kā palīgdarbības vārds. Palīgdarbības vārds nenorāda uz teikuma galveno darbību, bet sniedz papildu informāciju. Šajā gadījumā tas ir atbildīgs par progresīvā aspekta izveidi un norāda, ka notiek galvenais darbības vārds, kas ir teikuma darbība.

Piemēram, progresīvam aspektam pagātnes formā palīgvārds “bija” parasti tiek izmantots kā “būt” forma. To var redzēt teikumā, piemēram, “Es devos uz veikalu, kad jūs zvanījāt”, kas norāda, kas notika, kad notika cits notikums. Progresīvais aspekts parasti tiek izmantots šādā veidā, lai izteiktu, ka laikā, kad notika kaut kas cits, notika viena darbība. Tomēr tas ne vienmēr norāda, ka darbība ir pārtraukta, un šajā piemērā subjekts “Es”, iespējams, pēc zvana joprojām devās uz veikalu.

Pašreizējā laikā progresīvais aspekts darbojas apmēram tāpat, bet parasti kā palīgdarbības vārdu izmanto “ir” vai “am”. Piemēram, “Es runāju pa tālruni” norāda, ko subjekts pašlaik dara. Piemērs, kas līdzīgs pagātnes laikam, būtu “Viņš brauc, dziedot”, kas norāda uz vienu darbību, kas notiek cita notikuma vidū.

Progresīvais aspekts nākotnes laikā darbojas apmēram tāpat, bet izmanto palīgvārdu “būs” ar galveno darbības vārdu. Piemēram, “Rīt es lidošu uz Īriju” norāda notikumu, kas notiks nākotnē. Tas ne vienmēr sniedz informāciju par šīs darbības apstāšanos vai maiņu, bet vienkārši parāda kaut ko, kas notiks. To var arī izmantot, lai norādītu notikumus, kas notiek, kad notiek kaut kas cits, piemēram, “Viņš dosies pārgājienā mežā, kad mēģināsit viņam piezvanīt”.