Psihomotorās spējas ir tādas prasmes kā roku-acu koordinācija, līdzsvars un reakcijas laiks, kas izriet no kognitīvo un fizisko funkciju vienotības. Visiem veseliem cilvēkiem agrīnās attīstības gaitā attīstās dažas psihomotorās spējas, un daudzi cilvēki izvēlas šīs spējas attīstīt tālāk darbam, vieglatlētikai vai citām aktivitātēm. Piemēram, beisbolistam vairāk nekā parastam cilvēkam ir jāattīsta roku-acu koordinācija un reakcijas laiks, lai konsekventi sistu pa bumbu. Psihomotorā mācīšanās ir process, kurā indivīdi veido kognitīvos un fiziskos savienojumus, kas nepieciešami šādu spēju iegūšanai. Laika gaitā, praktizējot šādas spējas, kognitīvais aspekts kļūst arvien mazāk svarīgs, jo pati darbība kļūst automātiska.
Lai attīstītu psihomotorās spējas, ir jāattīsta gan šīs spējas kognitīvie, gan fiziskie aspekti. Piemēram, cilvēks, kurš vēlas iemācīties dejot, nevar vienkārši izlasīt grāmatu par deju tehnikām, lai kļūtu par lietpratēju. Viņam arī jāpavada ievērojams laiks, lai praktizētu apgūtās konceptuālās prasmes. Tikai caur šo konceptuālo zināšanu un fiziskās prakses vienotību var attīstīt jaunas psihomotorās spējas. Praktizējoties, šīs spējas mēdz kļūt automātiskas un vairs neprasīs daudz pārdomāt — dejotājs, piemēram, spēs izpildīt dejas, kuras ir praktizējis, prātā neskrienot soļus.
Daudzas dažādas prasmes un aktivitātes prasa psihomotorisko spēju attīstību. Agrīnās attīstības laikā apgūtās pamatprasmes, piemēram, staigāšana un lēkšana, prasīja šādas spējas attīstīt. Daudzas prasmes, kas iegūtas vēlāk dzīvē personisku vai profesionālu iemeslu dēļ, piemēram, rakstot ar tastatūru vai braukšanu, ietver arī psihomotorisko spēju attīstību. Šādas spējas ir balstītas uz vairāk pamata psihomotorisko spēju kombināciju, piemēram, roku-acu koordināciju, vairāku ekstremitāšu koordināciju, orientāciju un kustību ātruma kontroli.
Kognitīvā, asociatīvā un autonomā stadija ir trīs galvenās jauno psihomotorisko spēju attīstības daļas. Kognitīvajā posmā izglītojamais ļoti apzināti mēģina virzīt savas fiziskās kustības, pamatojoties uz viņa konceptualizētajām kognitīvajām idejām, kā rezultātā parasti notiek lēnas un neveiklas kustības. Asociatīvajā stadijā ir mazāk domāšanas, un to raksturo automātisko kustību palielināšanās. Autonomajā fāzē nepieciešamās kustības ir nodotas “muskuļu atmiņai”, un izglītojamajam vairs nav par tām jādomā, lai tās veiktu. Apmācāmais joprojām var pilnveidot un pilnveidot apgūtās kustības praksē, tāpēc nav nepieciešams sasniegt pilnību pirmajā reizē.