Pusmūža krīze ir emocionāls stāvoklis, kas var parādīties gan vīriešiem, gan sievietēm, parasti vecumā no 35 līdz 50 gadiem. Jūtamā trauksme parasti koncentrējas uz atziņu, ka cilvēka dzīve ir pusceļā. Ir daudz iemeslu, kāpēc persona to var piedzīvot. Saskaņā ar pētījumiem viens no šī stāvokļa faktoriem ir saistīts ar novecošanu. Personai var šķist, ka brīdī, kad viņa sasniegs paredzamo dzīves pusceļu, viņai bija jāsasniedz vairāk.
Pusmūža krīzi var izraisīt noteikti apstākļi. Šo stāvokli var izraisīt nelaimīga laulība, neapmierinātība ar darbu vai vienkārša patiesība, ka cilvēks kļūst vecāks. Dažas teorijas apgalvo, ka šis stāvoklis var būt depresijas rezultāts.
Lai kādi būtu krīzes iemesli, tas ir ļoti reāls stāvoklis, kas var izpausties dažādos veidos. Stereotipiskais priekšstats par vīrieti pusmūža krīzē ir tāds, kurš meklē dažādus veidus, kā atgūt jaunību. Viņa drēbes un draudzenes kļūst jaunākas, un viņš iegādājas sporta automašīnu un pieņem bezrūpīgu attieksmi pret dzīvi. Nopietnāka reakcija var būt pašnāvība.
Daži vīrieši pusmūža krīzes piedzīvo apmēram desmit gadus, savukārt sievietes parasti ilgst piecus gadus. Papildus novecošanai vēl viens faktors, kas var izraisīt šo stāvokli, ir vecāku nāve. Šī pieredze var izraisīt pēkšņu izpratni par savu mirstību un var radīt smagu psiholoģisku ietekmi.
Daudzi vīrieši un sievietes, kas apprecas agrā vecumā, ir pakļauti pusmūža krīzei. Vēl viens faktors, kas var izraisīt šo stāvokli, ir bērnu aiziešana no mājām. Tukšuma sajūta mājās var izraisīt šo situāciju. Tas ne vienmēr ir slikti. Tā var būt prāta reakcija uz cilvēka neapmierinātības sajūtu.
Daudzi cilvēki, kas daudzus gadus ir bijuši savā ceļā, var pēkšņi mainīties, un citi to var novest līdz pusmūža krīzei. Izmaiņas var rasties, apzinoties, ka dzīvē var paveikties labāk un sasniegt vairāk, kad šķietami sāk izsīkt laiks. Apvienojot to ar trauksmi un šaubām, dažiem cilvēkiem tas var būt sitiens, kas dzīvē jāsasniedz vairāk.