Rietumu filozofija aptver visu Rietumu civilizācijas filozofisko domu. Tas aptver dažādus filozofus un idejas, sākot no Sokrata līdz Nīčei. Rietumu reģions reiz aptvēra klasisko romiešu un grieķu kultūru, pēc tam visu Eiropu un tagad ietver tādas jaunās pasaules daļas kā Ziemeļamerika un Austrālija. Rietumu filozofija ir sadalīta četros plašos laikmetos: klasiskā, viduslaiku, renesanses un mūsdienu.
Grieķu filozofi uzskatīja, ka Rietumu filozofija radusies no Jonijas Talesa. Jonija ir reģions mūsdienu Turcijā Anatolijā, bet kādreiz bija Grieķijas pilsētvalsts pie Egejas jūras. Thales bija pirmais, kurš atdalīja filozofisko domu no mitoloģijas un reliģijas. Tas viņu padarīja par ietekmīgāko pirmssokrātisko filozofu.
Rietumu filozofijā visietekmīgākais klasiskais filozofs ir Sokrats. Viņu vislabāk atceras ar sokrātiskās ironijas un sokrātiskās mācīšanās/diskusijas metodes attīstīšanu. Sokrats ir arī plaši pazīstams ar to, ka gudrs ir cilvēks, kurš zina, ka neko nezina.
Viņa skolnieks Platons ierakstīja viņu diskusijas un vēlāk ieviesa tādas idejas kā politiskā filozofija savā “Republikā” un Platoniskās mīlestības ideja. Viņš arī uzskatīja, ka zināšanas un ticība ir divi elementi, kurus atdala pamatojums; tas nozīmē, ka zināšanām bija pierādījumi, turpretim ticībai bija tikai ticība. Platons izveidoja pirmo Rietumu filozofijas skolu, kuru 529. gadā pēc Kristus slēdza Justinians I, jo tā tika uzskatīta par draudu kristietībai.
Kristietībai attīstoties un pārņemot Rietumu un Austrumromas impēriju institūcijas, tā sāka dominēt arī filozofiskajā domā. Lielākā daļa filozofisko centienu bija vērsti uz mēģinājumu pierādīt Dieva esamību. Kristīgā filozofija balstījās uz idejām no ebreju un islāma tradīcijām, taču atradās nesaskaņās ar klasisko grieķu filozofiju. Vēlāk Akvīnas Toms abus samierināja.
Kristietības dominēšana Rietumu filozofijā beidzās ar reformāciju 15. gadsimta beigās. Tādu reliģisko līderu, piemēram, Mārtiņa Lutera un Džona Kalvina, vadībā tas izraisīja diskusijas par brīvo gribu un ticības un Dieva būtību. Salaužot veidni, tas arī ļāva attīstīt politisko filozofiju Nikolo Makjavelli, humānismu Erasmus un zinātni tādu filozofu vadībā kā Koperniks un Galilejs Galilejs.
Apgaismības laikā zinātne izvirzījās priekšplānā, un tāpat kā Talsa gadījumā pirms 2,000 gadiem Rietumu filozofija atšķīrās no reliģijas un mitoloģijas. Tā rezultātā radās tik dažādi filozofi kā Žans Žaks Ruso, kuram bija idejas par pedagoģiju, un Renē Dekarts. Sorens Kierkegaards palīdzēja virzīt filozofiju prom no abstraktiem priekšstatiem un atgriezties pie problēmām, kas ietekmēja parasto cilvēku. Šo filozofu un citu, piemēram, Zigmunda Freida un Noama Čomska vadībā, ar moderno tehnoloģiju palīdzību filozofija ienāca visās dzīves jomās no psiholoģijas līdz valodniecībai.