Robotiskā roka var būt jebkura no vairākām mehāniskām, programmējamām ierīcēm, kas paredzētas, lai manipulētu ar objektiem tādā veidā, kas ir līdzīgs cilvēka rokai. Robotiskā roka ir viena no visnoderīgākajām tehnoloģijām, kas tika ieviesta 20. gadsimtā, un ātri kļuva par stūrakmeni daudzās ražošanas jomās. To var izmantot daudziem dažādiem darbiem un funkcijām, kas cilvēkam var būt pārāk nogurdinoši, grūti vai bīstami. Domājot par robotizētajām rokām, vispirms varētu domāt par automobiļu nozari, taču tās var izmantot arī daudziem citiem noderīgiem uzdevumiem, ne tikai auto detaļu metināšanai un krāsošanai.
Pirmo robotu roku 1950. gados izstrādāja zinātnieks Džordžs Devols, jaunākais, pirms kura robotika lielākoties bija zinātniskās fantastikas un iztēles produkts. Robotikas attīstība kādu laiku bija lēna, un daudzas no visnoderīgākajām lietojumprogrammām bija saistītas ar kosmosa izpēti. Robotu izmantošana industrializācijas atbalstam tika pilnībā realizēta tikai 1980. gados, kad robotizētās rokas sāka integrēt automašīnu un citās ražošanas montāžas līnijās.
Strādājot līdzīgi kā cilvēka rokai, robotu rokām joprojām var būt daudz plašāks kustību diapazons, jo to dizains var būt atkarīgs tikai no to radītāja iztēles. Savienojums, kas savieno, piemēram, robotizētās rokas segmentus, var gan griezties, gan kustēties kā eņģe. Robotās rokas gals, kas paredzēts tā darba veikšanai, kuram tā bija paredzēta, ir pazīstams kā gala efektors, un to var konstruēt praktiski jebkuram uzdevumam, piemēram, satveršanai ar roku, krāsošanai, skrūvju pievilkšanai un citiem. Šos robotus var fiksēt vienā vietā, piemēram, pie montāžas līnijas, vai arī tie var būt mobili, lai tos varētu transportēt, lai veiktu dažādus uzdevumus dažādās vietās.
Autonomās robotizētās rokas ir paredzētas programmēšanai un pēc tam atstātas vienatnē, lai tās varētu atkārtot savus uzdevumus neatkarīgi no cilvēka kontroles. Un otrādi, robotu roku var arī veidot tā, lai to vadītu un vadītu cilvēks. Situācija, kurā cilvēka kontrolētas robotu rokas ir būtiskas, ir kosmosa izpētē, kur robotizētās rokas var izmantot, lai manipulētu ar smagu kravnesību vai veiktu citus darbus kosmosā, ko astronautam būtu grūti vai pat neiespējami paveikt.