Pēc ortopēdiskas operācijas daudziem cilvēkiem tiek izrakstīti pārvietošanās palīglīdzekļi, piemēram, kruķi vai staigulīši. Pacientiem, kuri cieš no deģeneratīvām muskuļu slimībām, mobilitātei var būt jāpaļaujas uz staigulīšiem vai pat ratiņkrēsliem. Daudzu šo pārvietošanās palīglīdzekļu problēma ir tā, ka tie neatbalsta “normālu” gaitu. Kruķu vai standarta staiguļu lietotāji nevar viegli pagriezties vai mainīt virzienu, savukārt ratiņkrēslu lietotāji bieži vien ir fiziski un psiholoģiski atkarīgi no krēsla. Lai risinātu šo ierobežoto pārvietošanās problēmu, arvien vairāk ārstu un ortopēdu iesaka izmantot staigāšanas palīglīdzekli, kas pazīstams kā rollators.
Rolators Skandināvijas un Eiropas valstīs tiek izmantots jau daudzus gadus, bet tikai nesen kļuvis populārs ASV. Rolatoru vislabāk varētu raksturot kā standarta staigulīti, kas ir līdz galējībai. Četras lielas riepas aizstāj divus mazos riteņus un divus staigulīša statņus. Rollatora rokturiem ir bremžu suporti, līdzīgi kā desmit ātrumu velosipēdam. Lietotājs var nospiest šīs rokas bremzes, lai bloķētu riteņus, vai atlaist tos, lai turpinātu staigāt.
Rollatorā ir arī liels grozs uzglabāšanai, kā arī audekla sēdeklis un atzveltne starp rokturiem. Šis sēdeklis ļauj lietotājiem veikt īsas atpūtas pauzes, kad vien nepieciešams. Rollatora uzglabāšanas vieta bieži ir lielāka un stabilāka nekā standarta staigulīša stiepļu groza stiprinājums. Pateicoties saliekamajam dizainam, rolatoru var arī salocīt un uzglabāt automašīnas bagāžniekā vai aizmugurējā sēdeklī. Standarta staiguļus var salocīt trešdaļās, taču tie nav ne tuvu tik kompakti kā rullītis.
Tomēr ir daži trūkumi, kas saistīti ar rollatora izmantošanu. Tā kā rollatora tehnoloģija ir tik jauna, ir pieejami daži ilgtermiņa pētījumi par tā mehāniskajām īpašībām. Tas rada bažas ortopēdiskajiem ķirurgiem un ārstiem, jo nepareizs staigāšanas palīglīdzeklis galu galā var nodarīt vairāk ļauna nekā laba pacientiem, kas atveseļojas pēc operācijas. Daži testi, kas veikti ar brīvprātīgajiem, izmantojot rullīti mobilitātei, atklāja dažas anomālijas.
Rollators mēdz izturēt lietotāja svaru gurnu līmenī, kas var noņemt lielu daļu slodzes no potītēm un ceļgaliem ejot. Problēma ar šo svara nestspēju ir ierobežotāks kustību diapazons laika gaitā. Rollators ļauj lietotājiem vieglāk mainīt virzienu, taču tas ne vienmēr veicina dabisko ķermeņa mehāniku, ko mēs visi izmantojam, lai staigātu. Tas liek domāt, ka pacienti, kuriem ir paredzēta īslaicīga rehabilitācija, var labāk strādāt ar kruķiem vai standarta staigulīti, savukārt tiem, kuriem ir ilgstošas pārvietošanās problēmas, rullators var gūt lielāku labumu.