Sabiedrības interešu imunitāte (PII) ir doktrīna, ko izmanto Lielbritānijas parastajos tiesību aktos, kad tiek uzskatīts, ka noteiktas informācijas izpaušana var kaitēt sabiedrības drošībai. Kad PII pieprasījums ir aizpildīts, tiesa to izskata, un tiesa var izdot rīkojumu par informācijas neizpaušanu. PII pieprasījumus parasti iesniedz valdības ministri, lai gan var būt arī citi apstākļi, kādos tos var izmantot.
Šai doktrīnai ir jālīdzsvaro divas pretrunīgas vajadzības. Ir vispāratzīts, ka, izskatot lietu tiesā, abām pusēm ir jābūt pieejamai visai informācijai, kas attiecas uz lietu, lai lieta varētu noritēt godīgi. Procesā, kas pazīstams kā juridiska atklāšana, informācija tiek kopīgota, lai abām pusēm būtu iespēja sagatavoties. Tas ir īpaši svarīgi krimināllietās, kurās pierādījumus var izmantot, lai kādu notiesātu par ļoti smagu noziegumu, un tādējādi šai personai ir jābūt pieejamai šiem pierādījumiem pārbaudei un izpētei.
Tomēr daži pierādījumi var apdraudēt sabiedrisko drošību. Informācijas izpaušana var apdraudēt valsts drošību, atklāt policijas metodes un apgrūtināt policijas darbu vai apdraudēt bērnu drošību. Tāpat arī informācijas sniedzēju un avotu identitātes tiek uzskatītas par aizsargājamām. Šādos gadījumos, lai novērstu pierādījumu izpaušanu, var iesniegt pieprasījumu par imunitāti sabiedrības interesēs.
Tiesai rūpīgi jāizvērtē sabiedrības interešu imunitātes pieteikums. Tiesas nevēlas apdraudēt sabiedrības veselību un drošību, ļaujot izkļūt sensitīvai informācijai, taču tās nevēlas arī atņemt cilvēkiem pienācīgu procesu tiesā. Ja pieprasījums tiek apmierināts, pusei, kurai ir sensitīva informācija, ir aizliegts to atklāt otrai pusei. Dažos gadījumos tiesa var arī noteikt, ka lieta drošības apsvērumu dēļ ir jāizskata aiz slēgtām durvīm, lai sensitīvu informāciju nevarētu izpaust sabiedrībai.
Šī juridiskā doktrīna, kas dažkārt pazīstama kā kroņa privilēģija, ir izraisījusi strīdus. Ir bijušas apsūdzības, ka ministri ļaunprātīgi izmantojuši sabiedrības interešu neaizskaramību, lai apspiestu potenciāli kaitīgu vai apkaunojošu informāciju, kas ne vienmēr apdraud sabiedrību. Tāpat daži kritiķi ir iebilduši, ka sabiedrības interešu imunitātes izmantošana, lai apspiestu izmeklēšanā izmantotos materiālus, ir negodīga pret izmeklējamo personu, jo ir grūti apstrīdēt izmeklēšanas rezultātus, ja metodes nav zināmas.