Sabiedriskā politika ir valdības mēģinājums risināt publisku problēmu, ieviešot likumus, noteikumus, lēmumus vai darbības, kas attiecas uz konkrēto problēmu. Sabiedriskā politika var risināt daudzus jautājumus, tostarp noziedzību, izglītību, ārpolitiku, veselību un sociālo labklājību. Lai gan valsts politika ir visizplatītākā Amerikas Savienotajās Valstīs, arī vairākas citas valstis, piemēram, Apvienotajā Karalistē, to īsteno. Jaunas valsts politikas izveides process parasti notiek trīs posmos: darba kārtības noteikšana, iespēju formulēšana un īstenošana; Jaunas politikas ieviešanas termiņš atkarībā no situācijas var būt no nedēļām līdz vairākiem gadiem. Sabiedrisko politiku var veidot arī reliģisko un kultūras iestāžu vadītāji draudzes un dalībnieku labā, un šis termins var attiekties arī uz akadēmisko pētījumu veidu, kas aptver tādas tēmas kā socioloģija, ekonomika un politikas analīze.
Process
Kad tiek veidotas jaunas valsts politikas, procesā parasti ir iesaistītas trīs galvenās lietas: problēma, spēlētājs un politika. Problēma ir problēma, kas jārisina, spēlētājs ir indivīds vai grupa, kas ir ietekmīga attiecīgās problēmas risināšanas plāna veidošanā, un politika ir galīgais valdības lēmums. Parasti sabiedrība informē valdību par problēmu, rakstot vēstules un e-pastus vai zvanot pašvaldību vadītājiem; tad jautājums tiek aktualizēts valdības sēdēs un sākas jaunas valsts politikas veidošanas process.
Sabiedriskās politikas veidošanas procesa racionālo modeli parasti var iedalīt trīs posmos: darba kārtības noteikšana, iespēju formulēšana un īstenošana. Darba kārtības noteikšanas posmā aģentūras un valdības amatpersonas tiekas, lai apspriestu konkrēto problēmu. Otrajā posmā variantu formulēšana, alternatīvie risinājumi tiek izskatīti un galīgie lēmumi par labāko politiku. Līdz ar to nolemtā politika tiek īstenota pēdējā posmā; vairumā gadījumu, kad valsts politika ir ieviesta, to plaši var interpretēt nevalstiskie dalībnieki, tostarp privātā sektora dalībnieki. Šajā modelī ir ietverts fakts, ka sabiedrības vajadzības ir politikas veidošanas procesā iesaistīto dalībnieku prioritāte; arī tiek uzskatīts, ka valdība izpildīs visus galīgās politikas pieņemtos lēmumus.
Diemžēl tie, kuri risina jautājumu ar politiku, bieži vien ar savu personību, personiskajām interesēm, politiskajām piederībām utt. Neobjektivitāti mazina iesaistītie spēlētāji. Tāpēc procesa gala rezultāts, kā arī tā īstenošana nav tik efektīvs kā tas, kas varētu rasties tīri racionāla procesa rezultātā. Tomēr kopumā valsts politika joprojām ir būtisks instruments sociālo problēmu risināšanā.
Piemēri
1993. gadā neefektīvās veselības aprūpes politikas dēļ Klintones administrācija ASV centās īstenot politiku, kas radītu valsts veselības aprūpes sistēmu. Apsveramās politikas ietvaros ASV federālā valdība aizsargātu veselības aprūpes patērētāju tiesības, patērētāji varētu veidot alianses, lai iegūtu labākas veselības aprūpes cenas, un aprūpētājiem būtu jānodrošina godīgas veselības aprūpes paketes. Politikas veidošanas procesā iesaistītie dalībnieki bija lobēšanas grupas un politiķi. Lai gan likumdevēji veica dažas izmaiņas veselības aprūpes noteikumos, Klintones administrācijas atbalstītā politika netika īstenota politisko domstarpību dēļ.
2010. gadā ASV prezidents Baraks Obama parakstīja Likumu par pieņemamu aprūpi; šīs veselības aprūpes reformas un valsts politikas mērķis ir piedāvāt visiem Amerikas pilsoņiem vieglāk pieejamu veselības apdrošināšanu. Politikā tika ieviestas vairākas izmaiņas veselības aprūpē, kas vairs neļauj veselības apdrošināšanas kompānijām liegt segumu bērniem ar jau esošiem veselības traucējumiem, kā arī tās nevar atteikties no apdrošināšanas seguma, ja apdrošinātāji saslimst. Pagāja vairāki gadi, līdz politika tika galīgi pieņemta, un politikas pēdējos posmus plānots ieviest 2014. gadā.
Kā akadēmisks pētījums
Sabiedriskās politikas izpēte aizsākās 1922. gadā, kad politologs Čārlzs Meriams centās izveidot saikni starp politisko teoriju un tās pielietojumu realitātē. Lielākā daļa sabiedriskās politikas pētījumu koncentrējas uz jomām, kas attiecas uz problēmām valdības pārvaldībā, pārvaldē un darbībā; dažas no šīm tēmām ietver ekonomiku, programmu vērtēšanu, socioloģiju, politisko ekonomiku un valsts pārvaldību. Lielākā daļa koledžu grādu par šo tēmu tiek piedāvāti tikai kā maģistra vai doktora grādi, un studiju kurss dažādās universitātēs var atšķirties. /p>