Sekundārā atbildība tiek uzlikta trešajai personai, ja tai ir zināma juridiskā atbildība par citas personas nelikumību. Juridiskās teorijas, kas nosaka trešās puses atbildību, ir piemērojamas, ja puse atbalstīja darbību, ir ļāvusi tai gūt labumu. Šāda veida atbildība var būt gan aizstājoša, gan veicinoša. Vietējās atbildības pamatā ir aktiera un trešās puses attiecību raksturs. Atbildība par ieguldījumu ir balstīta uz trešās puses rīcību un tās faktiskajām vai konstruktīvām zināšanām par pārkāpumu.
Juridiskie pamatprincipi liek ikvienai personai būt atbildīgai par savu darbību sekām. Lai kādu noteiktu par juridisku atbildību par citas personas darbībām, likums pieprasa, lai pastāvētu attiecības, kas var pamatot cēloņsakarību starp personas prettiesiskas rīcības sekām un attiecību ar trešo personu raksturu un norisi. Piemēram, daudzi cilvēki varētu teikt, ka vecāki ir atbildīgi par savu mazu bērnu rīcību. Šīs attiecības nenozīmē, ka vecāks ir stingri atbildīgs par visu, ko bērns varētu iedomāties darīt, taču, ja likums noteiktu, ka vecāks zināja vai viņam bija jāzina par bērna rīcības sekām, vecāku varētu saukt pie sekundārās atbildības.
Likums nepieļauj sekundāro atbildību vieglprātīgi. Ir nopietna lieta saukt pie atbildības par citas personas rīcību personu, kura nav izdarījusi kādu darbību. Šī iemesla dēļ likums pieļauj, ka šāda veida atbildība uz trešo personu ir attiecināma tikai noteiktos apstākļos. Divi veidi, kā pusi var iesaistīt darbībā, ir ar aizstājējtiesību vai līdzatbildības teoriju.
Vietējā atbildība ir sekundāras atbildības veids, kas cilvēkiem tiek piesaistīts saskaņā ar pilnvaru likumu. Aģentūra pastāv starp cilvēkiem, kuriem ir saimnieka un kalpa attiecības, piemēram, darba devēju un darbinieku. Ja darbinieks izdara prettiesisku darbību, darba devējs var tikt saukts pie atbildības, ja tiesa konstatē, ka darbinieks ir rīkojies saskaņā ar darba noteikumiem. Piemēram, ja uzņēmuma piegādātājs, veicot piegādes savam darba devējam, iekļūst autoavārijā, tiesas, iespējams, ļaus uzņēmumam iesaistīties tiesā pret vadītāju, jo tas ir kā vietā atbildīgs par savu darbinieku darbībām, kas strādā uzņēmuma vārdā.
Atbildība no iemaksām ir sekundāras atbildības veids, kas bieži rodas krimināllietās, apsūdzot par atbalstīšanu un atbalstīšanu citas personas noziegumā. Ja tiesa konstatē, ka kādai trešai personai ir palīdzējusi, palīdzējusi vai guvusi labumu no likumpārkāpēja darbībām, tā var piemērot trešajai personai tādas pašas sankcijas, kādas tā piemēro personai, kas faktiski izdarījusi noziegumu. Tomēr trešajai personai ir jābūt faktiskām vai domājamām zināšanām par pārkāpumu, lai tiktu piemērota sekundāra atbildība. Šāda veida zināšanas var būt grūti pierādīt ar tādu noteiktības līmeni, kāds nepieciešams, lai pamatotu vainas konstatēšanu.