Dažkārt saukta par sirds aritmiju, sirds aritmija ir precīzs medicīnisks termins neregulārai vai patoloģiskai sirdsdarbībai. Tas notiek, ja pieaugušā vidējais sirdsdarbības ātrums nokrītas zem vai pārsniedz normālo diapazonu no 60 līdz 100 sitieniem minūtē. Neregulāra sirdsdarbība var būt dzīvībai bīstama.
Kad sirdsdarbības ātrums pazeminās zem 60 sitieniem minūtē, šo stāvokli sauc par bradikardiju. Tas parasti nav dzīvībai bīstams aritmijas veids, bet tas var izraisīt pastiprinošus simptomus. Ja simptomi ir pastāvīgi, to var ārstēt, implantējot elektrokardiostimulatoru.
Pretējs spektrs ir tad, kad sirdsdarbība paaugstinās virs 100 sitieniem minūtē. Šo stāvokli sauc par tahikardiju. Tahikardija rodas, ja elektriskie impulsi, kas kontrolē sirdsdarbību, kļūst neparasti ātri. Vingrinājumi, stress, adrenalīns un stimulējoši avoti, piemēram, kofeīns, var izraisīt šo stāvokli. Parasti tahikardija nav dzīvībai bīstama, ja vien tā nekļūst tik ātra, ka izraisa asinsspiediena pazemināšanos un traucē sirds sūknēšanas darbību.
Fibrilācija ir sirds aritmijas forma, kas var būt letāla. Tas notiek, kad sirds sāk trīcēt, nevis normālā, veselīgā sūknēšanas ritmā. Šī problēma var ietekmēt ātriju vai kambari. Priekškambaru mirdzēšana ir neregulāra sirds augšējo kameru trīcēšana un var norādīt uz orgāna problēmām. Lai gan šī problēma ne vienmēr ir dzīvībai bīstama, stāvoklis ir jānovērtē medicīnas speciālistam.
Ventrikulāra fibrilācija ietekmē sirds apakšējās kameras. Šī forma rada tūlītēju nāves risku, jo sirds pārstāj efektīvi sūknēt asinis. Ventrikulāra fibrilācija ir sirdsdarbības apstāšanās veids, un tā vienmēr ir neatliekama medicīniskā palīdzība, kas reaģē tikai uz sirds un plaušu reanimāciju (CPR) un defibrilāciju, lai atjaunotu sirds normālu sūknēšanu.
Lai gan daži sirds aritmijas veidi nav ārkārtas situācijas, jebkurai formai nepieciešama medicīniska palīdzība. Pat aritmijas, kas nav ārkārtas situācijas, var liecināt par nopietnāku pamatcēloņu, un tās ir jānovērtē veselības aprūpes speciālistam. Simptomus bieži var izjust, mainot sirdsdarbības ātrumu vai pulsu, un ritma traucējumus dažkārt var atklāt kārtējo fizisko pārbaužu laikā, taču vienīgais veids, kā noteikt konkrētu diagnozi un sirds ritma novērtējumu, ir elektrokardiogramma (EKG vai EKG).