Sociometrija ir zinātniska pieeja grupu dinamikas manipulēšanai, ko 1950. gados radīja psihoterapeits Džeikobs Moreno. Sociometrijas pamatmetode ir tāda, ka terapeits pēta dabiskās attiecības, kas pastāv grupā, izmantojot matemātiskos un zinātniskos paņēmienus, nonāk pie izpratnes par to, kāpēc pastāv iekšējās grupas attiecības, un pēc tam veic korekcijas, kas nodrošina lielāku grupas harmonijas līmeni. Koncepcijā sociometrija parasti nav domāta vienkārši analīzei, bet drīzāk tā tika izstrādāta kā kaut kas tāds, ko cilvēki varētu izmantot ikdienas situācijās, lai uzlabotu dažāda veida grupu mijiedarbību.
Kad cilvēki sanāk kopā grupā, viņi bieži ļoti ātri pieņem lēmumus par savu lomu grupā un visu apkārtējo cilvēku lomām. Šie lēmumi bieži ir ļoti intuitīvi, un tie parasti tiek pieņemti spontāni visā grupā, nevienam tos neatzīstot. Šāda veida lēmumu iemeslus var būt grūti atšifrēt, taču bieži vien tie ir universāli, kas liek lietas ātri nostāties savās vietās. Laika gaitā cilvēku darbības un uzvedība grupā palīdzēs tālāk definēt sākotnējo knābšanas secību, kā arī alianses un citu dinamiku.
Sociometrija cenšas analizēt šīs pamatā esošās shēmas, lai precīzi noskaidrotu, ko cilvēki domā un kāpēc. Ideja ir pārvērst visu šo informāciju par kaut ko tādu, ko var analizēt ar matemātikas palīdzību. Apskatījis skaitļus, sociometrists mēģina analizēt datus un ieviest tos praksē tā, lai grupai būtu uzlabojumi.
Ir daudz dažādu sociometrijas pielietošanas veidu, kas varētu ļaut grupai darboties efektīvāk. Piemēram, pēc sociometriskās analīzes veikšanas uzņēmuma īpašnieks var nolemt mainīt savas darba grupas, lai tās labāk sadarbotos. Viņš var arī nolemt noņemt no amata noteiktus darbiniekus, kuri dabiski traucē sociālo kārtību darba vietā. Galu galā šāda veida izmaiņas var radīt labāku apmeklējumu, labāku morāli un labāku darbinieku noturēšanu.
Bieži vien sākotnējās grupas analīzes laikā tiks atklāta dažādu grupas dalībnieku motivācija. Dažreiz tas dalībniekiem var būt neērti vai grūti, taču tas var arī palīdzēt grupai labāk sanākt kopā. Kad indivīdi grupā saprot savu lomu iemeslus un to, kā visi skatās viens uz otru, viņi dažreiz dabiski maina savu uzvedību tā, lai grupa darbotos efektīvāk.