Viens no neoklasicisma ekonomikas modeļiem valsts ekonomikas izaugsmei ir Solova izaugsmes modelis. Tāpat kā filmu franšīzes, tās pamatā ir ideja par atdeves samazināšanos. Tas nozīmē, ka katrs nākamais tēriņš parasti radīs mazāku peļņu nekā iepriekšējais.
Solova izaugsmes modelis ir nosaukts Nobela prēmijas ekonomikā laureāta Roberta Solova vārdā no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta. Tas sākās kā Harrod-Domar modelis, kas tika izveidots 1946. gadā un darbojās, pamatojoties uz darbaspēka un kapitāla pamatideju, kas ietekmē valsts iekšzemes kopproduktu (IKP). Solovs 1950. gados vienādojumā pievienoja cilvēka pilnveidotās zināšanas, īpaši attiecībā uz tehnoloģijām. Viņš atšķīra vecās zināšanas un jaunas zināšanas.
IKP uzkrāšanu Solova modelī ietekmē trīs mainīgie: darbaspēks, kapitāls un zināšanas. Modelis pieņem, ka darbaspēka un zināšanu pieauguma tempi ir nemainīgi, un tiek pieņemts, ka viena mainīgā trīskāršošana trīskāršos izlaidi. Šos pieņēmumus sauc par pastāvīgo mēroga atgriešanos (CRTS).
Vienkāršs ekonomiskais ietvars ir atvasināts no Solova izaugsmes modeļa. Vizuālā grafika veido grafiku ar darbu pa horizontālo asi un kapitālu pa vertikālo asi. Mijiedarbība starp tām rada izliektu efektu. Kapitālam un darbaspēkam pieaugot no nulles, IKP strauji pieaug, pirms tas sasniedz diagrammas viduspunktu, un sāk samazināties, radot maigāku līkni. Tā kā šī IKP līkne samazinās, palielinātais darbaspēks rada mazāku kapitāla pieaugumu.
Izaugsme Solow izaugsmes modelī ir spēcīga tad, kad tiek uzkrāts kapitāls, taču tā nav mūžīga. Modelis tika izmantots, lai pārbaudītu, kā nabadzīgākās valstis tuvojas Rietumiem. Galvenie Solova izaugsmes modeļa piemēri ir redzami Honkongā, Taivānā, Singapūrā un Japānā.
Saskaņā ar modeļa prognozēm tādas valstis kā Japāna sāka taupīt kapitālu un attīstīt savu darbaspēku un zināšanu bāzi. Tas izraisīja augstus IKP pieauguma tempus 1950. un 60. gados, kas vēlāk palēninājās. Japānas gadījumā izaugsme apstājās ap 1990. gadu, kad plīsa tās finanšu burbulis. Attiecībā uz Japānu, Singapūru, Honkongu un Taivānu Solovs bija pareizi, ka dzīves līmenis un IKP konverģēs, palielinoties visiem mainīgajiem lielumiem.
Modelis izskaidro arī atšķirības starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm. Bagātajās valstīs ir lielāki uzkrājumi un salīdzinoši zemi iedzīvotāju skaita pieauguma tempi. Nabadzīgajās valstīs ir zems uzkrājumu līmenis un augsts iedzīvotāju skaita pieaugums. Tomēr modelis sniedza arī vairākas nepatiesas prognozes. Pamatojoties uz ietaupījumiem un darbaspēku, tā paredzēja, ka 20. gadsimta beigās Padomju Savienība pārspēs ASV.
Solova izaugsmes modelī nav ņemti vērā vairāki ekonomiskie faktori. Tajā nav aplūkota ģeogrāfija, dabas resursi, valsts un sociālās institūcijas. Tā arī nespēj paredzēt sabiedrības novecošanas un darbaspēka samazināšanās ietekmi.
SmartAsset.