Vārds “spicule” apzīmē smailu vai adatu struktūru. Zinātnē to izmanto vairākos dažādos kontekstos. Spiculas var novērot mikroskopiskā un makroskopiskā līmenī visur, sākot no okeāna dibena līdz Saulei. Diskusijas kontekstā parasti ir skaidrs, kāda veida spicule tiek apspriesta.
Bioloģijā daudzi bezmugurkaulnieki izmanto spikulus, lai atbalstītu sevi un stiprinātu savu skeleta struktūru. Tie ir izgatavoti no dažādiem materiāliem atkarībā no organizācijas, kas ražo spicu, un tos var atrast dažādās vietās. Sūkļi ir klasisks paraugs organismam, kas izmanto spikulas. Veicot palielinājumu, var redzēt sīkās kristāliskās struktūras, kas sakārtotas dažādos modeļos. Bieži tiek izstādīta simetrija, un dažādām sūkļu sugām var būt dažādi masīvi.
Atkarībā no sugas nematodēm dažreiz ir arī spikulas. Pat mugurkaulniekiem, piemēram, vardēm, var attīstīties šīs struktūras. Izmeklēšana mikroskopā parasti ir nepieciešama, lai identificētu spikulu, jo šīs struktūras parasti ir ļoti mazas, ja tās tiek atrastas uz dzīvniekiem. Spikulu funkcija arī atšķiras, piemēram, daži nodrošina atbalstu, citi nodrošina vilkmi, bet citi veic funkcijas reproduktīvajā traktā.
Skalas otrā galā ir saules spikuls, plazmas uzliesmojums, kas var eksplodēt no Saules virsmas ārkārtīgi ātri. Spikulu parasti pavada straujas svārstības Saules magnētiskajā laukā, un to var apskatīt ar lieljaudas teleskopu vai līdzīgu novērošanas instrumentu, un daži no labākajiem attēliem nāk no ierīcēm, kas atrodas orbītā. Saules plankumi var būt aptuveni 300 jūdzes (500 kilometru) plati, parādot, cik iespaidīgas tās ir un cik tālu Saule atrodas no Zemes, jo cilvēki tās nevar redzēt ar neapbruņotu aci, pat ja riskētu ar neatgriezeniskiem acu bojājumiem, skatoties tieši saule.
Ir izstrādātas vairākas hipotēzes, lai izskaidrotu, kā un kāpēc veidojas saules lāses, lai uzzinātu vairāk par Sauli un līdzīgām zvaigznēm. No 2009. gada astronomu starpā nebija stingras vienprātības par šo milzīgo enerģijas izdalīšanos, kas liecina, ka ir vajadzīgi vairāk novērojumu, kā arī pētījumi no zondēm, kas varētu veikt rādījumus, lai iegūtu informāciju par apstākļiem uz Saules un ap Sauli. Šādus novērojumus var būt grūti savākt, jo Saule var viegli sabojāt vai iznīcināt zondes, kas pārāk tuvu piekļūst tās ārkārtīgi karstajai un ļoti lādētajai virsmai.