Standarta līgumu, ko dažreiz sauc par pievienošanās līgumu vai “ņem vai atstāj” līgumu, parasti slēdz nevienāda lieluma vai stipruma puses, un noteikumus nosaka lielākā puse un tie tiek uzskatīti par neapspriežamiem. Daži standarta līgumu piemēri ir mājas drošības sistēmas uzraudzība, profesionālā sporta pasākuma apmeklēšana, dzīvokļa īre vai dzīvības apdrošināšanas polise. Katrā no šiem gadījumiem pārdevējs piedāvā preci vai pakalpojumu, kura pieņemšana ir atkarīga no noteiktu noteikumu un nosacījumu pieņemšanas bez sarunām. Ja pircējs izsaka vēlmi veikt izmaiņas līgumā, pārdevējs vienkārši atteiksies un atradīs citu pircēju. Patiešām, profesionāla sporta pasākuma gadījumā līgums ir uzdrukāts biļetes aizmugurē, un biļetes iegāde nozīmē līguma pieņemšanu.
Lai gan standarta veidlapas līgumiem ir dažas priekšrocības, jo īpaši tiem, kas tos piedāvā, tiem ir daudz trūkumu. Piemēram, lai gan mums tiek likts izlasīt visu mūsu noslēgto līgumu, mēs reti lasām līgumus, kas aptver tādas lietas kā datoru programmatūra, ko sauc arī par saraušanās līgumiem, jo vairumā gadījumu mēs nevaram piekļūt un izlasīt visu. līgums līdz brīdim, kad esam iegādājušies produktu un samaksājuši par to. Šādu līgumu izpilde ir apšaubāma. Daudzos gadījumos patērētāji, kas piedāvā standarta veidlapas līgumu, nevēlas to izlasīt, jo īpaši pārpildītā mazumtirdzniecības vidē, piemēram, lidostas automašīnu nomas punktā.
To, ka viena puse uzstāj uz nemainīgu noteikumu un nosacījumu kopumu, var uzskatīt par iebiedēšanu, un dažos gadījumos standarta veidlapas līgums vai tā daļas var tikt atceltas. Viens slavens šāds gadījums bija patērētājs, kurš iegādājās mēbeļu komplektu saskaņā ar laika maksājumu plānu, kura noteikumi un nosacījumi, kas izklāstīti standarta veidlapas līgumā, noteica, ka mēbeļu komplekts ir viena vienība. Kad patērētājs nepildīja saistības un nesamaksāts tikai ļoti neliels atlikums, mēbeļu veikals mēģināja atgūt visu mēbeļu komplektu. Patērētājs iesūdzēja tiesā, un tiesa nolēma, ka visa komplekta atsavināšana, kad bija mazāka par mazākās preces izmaksām, nebija saprātīga, un ļāva veikalam atgūt tikai gala tabulu.
Vai arī, protams, ir gadījumi, kad standarta veidlapas līguma grozīšana pārdevējam radītu grūtības. Profesionāla sporta pasākuma rīkotājiem ir nepraktiski pārrunāt līguma nosacījumus ar ikvienu, kas, piemēram, iebilst, un tāpēc viņi vienkārši atmaksā biļetes pirkuma cenu (ja pasākums vēl nav sācies). Dzīvojamo telpu īres līgumi ir līdzīgi – piemēram, daudzdzīvokļu kompleksa saimniekam nebūtu prātīgi katram īrniekam sarunāt atšķirīgus nosacījumus.
Tomēr lielākā daļa patērētāju līgumu ir standarta formas līgumi, un no līgumiem, kuros sarunas ir atļautas, pārdevējs tos atļauj tikai noteiktās jomās. Piemēram, standarta līguma veidlapās par nekustamā īpašuma iekļaušanu sarakstā un pārdošanu ir daudz standarta klauzulu jeb veidlapu, taču tajās ir iekļauti arī daži noteikumi, kas aicina vai prasa īpašu ieguldījumu vai pārrunas no pusēm. Visizplatītākie patērētāju līgumi Amerikas Savienotajās Valstīs, tostarp mobilo tālruņu pakalpojumu un kredītkaršu līgumi, kā arī datoru programmatūras un apdrošināšanas līgumi, visi ir standarta formas līgumi, kas ir absolūti neapspriežami.