Stārķis ir liels bridējputns no Ciconiidae dzimtas. Šos lielos, elegantos putnus var atrast visos Zemes kontinentos, izņemot Antarktīdu, un tiem ir senas asociācijas ar cilvēku mitoloģiju un stāstu stāstīšanu. Mūsdienās ir daudz dažādu stārķu sugu, no kurām dažas tiek uzskatītas par apdraudētām vai apdraudētām, savukārt citi stārķu krājumi ir veseli, un nav pamata bažām.
Stārķim ir tendence dot priekšroku zemienēm siltās vai mērenās zonās. Šie garkājainie putni graciozi brien pa ūdeni, meklējot laupījumu, kas ietver kukaiņus, abiniekus, zivis un dažreiz arī mazus putnus. Viņiem ir arī garš kakls ar taisniem, spēcīgiem knābjiem, kas paredzēti, lai palīdzētu tiem veikt medību uzdevumus, un stārķa apspalvojums ir ļoti atšķirīgs atkarībā no sugas.
Stārķi var dzīvot un medīt uz zemes, bet viņiem patīk ligzdot augstu. Komūnās, kas atrodas netālu no mitrājiem, stārķi vēsturiski ir ligzdojuši uz cilvēku jumtiem, un jumtu iegruvumi lielu, nekārtīgu stārķu ligzdu dēļ ir reģistrēti tādās vietās kā Nīderlande. Stārķi ligzdos arī uz elektrības stabiem un citās maz ticamās vietās, dažkārt paši par sevi apdraudot.
Daudzi stārķi pulcējas kolonijās, lai vairoties, bet dod priekšroku dzīvot vientuļniekiem, kad vairošanās sezona ir beigusies. Šie putni lidojuma laikā var izskatīties diezgan satriecoši, jo tie cenšas ietaupīt enerģiju, lidojot uz termāliem, atstājot savas garās kājas un kaklu izstieptu. Stārķi arī ir bezbalsīgi, klabinot knābjus, šņācot, ķērkt, sēkt un dažreiz izdod neskaidrus troksni, lai sazinātos.
Stārķa vēsture ir ļoti saistīta ar cilvēku apdzīvošanu. Daudzām kultūrām ir savi atšķirīgi mīti par stārķi, sākot no Bulgārijas, kur stārķi ir pavasara vēstneši, līdz Senajai Ēģiptei, kur stārķis bija cilvēka ba jeb individuālā rakstura personifikācija. Stārķi jau sen ir saistīti arī ar auglību, un daudzas kultūras uzskata, ka liela stārķu ligzda uz jumta liecina par labklājību, veiksmi un bērniem tuvākajā nākotnē.