Starptautiskās darba tiesības ir starptautisko tiesību veids, kas aplūko darba ņēmēju un darba devēju tiesības no pasaules sociālā taisnīguma perspektīvas. Juridiskais pamats ir ietverts līgumos, starptautisko paražu tiesību noteikumos un iesaistīto valstu vispārīgajos juridiskajos principos, kas ļauj īstenot likumu, pamatojoties uz to vienošanos, kas tām ir saistoša. Lielākā daļa attiecīgo notikumu šajā jomā ir daļa no Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) darba.
Darbaspēka bažas starptautiskajā arēnā balstās uz priekšstatiem par globālu nabadzības apkarošanu, ekonomisko vienlīdzību un darbaspēka konkurētspēju starp attīstītajām un mazāk attīstītajām valstīm. Starptautisko darba tiesību pamatprincips ir sociālā taisnīguma princips, ko piemēro, lai veicinātu vienlīdzīgu aizsardzību vismazāk varenajiem iedzīvotāju locekļiem. Pēc Pirmā pasaules kara suverēnas valstis uzticēja SDO mandātu noteikt starptautiskus standartus, kas aizsargātu darba ņēmējus un darba devējus no ekspluatācijas.
Iegūtais SDO standartu paziņojums noteica, ka darbaspēks nav prece. Darba ņēmējiem vajadzētu būt iespējai pievienoties darba ņēmēju grupām un asociācijām, kas cīnītos par viņu tiesībām. Pasaules iedzīvotājiem ir jābūt tiesībām būt brīviem no nabadzības un baudīt ekonomisku vienlīdzību, izmantojot sava darba augļus. Visbeidzot, kopējās labklājības uzlabošanai jābūt darba prakses uzmanības centrā.
Šie standarti ir devuši reālu progresu starptautiskajās darba tiesībās. Gadu gaitā SDO ir īstenojusi starptautiskus līgumus, kas ir pielikuši punktu piespiedu darbam un ir atzinuši tiesības uz vienādu atalgojumu gan vīriešiem, gan sievietēm, kā arī darba ņēmēju tiesības slēgt koplīgumus. Iesaistītās valstis ir parakstījušas līgumus, kas nosoda visa veida diskrimināciju darba vietā, un ir noteikušas minimālo vecumu darbiniekiem, lai novērstu bērnu darba izmantošanu.
Globalizācija un tirdzniecības liberalizācija starptautiskajām darba tiesībām ir pievienojusi jaunu dimensiju. Daudznacionālās korporācijas, kas pārceļ darbību uz jaunattīstības valstīm, lai izmantotu lētāku darbaspēku un materiālos resursus, ir izvirzījušas jaunus izaicinājumus starptautiskajai darbaspēka kustībai. No vienas puses, SDO cenšas saglabāt dzīves līmeņa paaugstināšanos, ko gūst darba ņēmēji attīstītajās valstīs, kuras apdraud lētāks darbaspēks. Otra puse cenšas aizsargāt jaunattīstības valstu tiesības gūt labumu no ekonomiskām priekšrocībām, kas uzlabos dzīves līmeni, pārsniedzot to, kas pieejams bez ārvalstu korporāciju investīcijām.