Starptautiskās cilvēktiesību tiesības ir kolektīvs termins, kas ietver jebkuru likumu, noteikumu vai līguma līgumu, kas attiecas uz to, kā valdības izturas pret noteiktām personu grupām. Lielākā daļa starptautisko cilvēktiesību likumu attiecas uz diskrimināciju, rasu profilēšanu, dzimumu nevienlīdzību un valdības sankcionētu vardarbību vai spīdzināšanu. Tā kā katras valsts likumi ir atšķirīgi, nav vienotu starptautisko cilvēktiesību likuma. Tomēr ir vienoti cilvēktiesību līgumi gan globālā, gan reģionālā līmenī, kurus ir pieņēmušas daudzas valstis, kas dažām cilvēktiesību jomām piešķir vienādu juridisko vidi.
Lielākā daļa starptautisko cilvēktiesību tiesību aktu attīstības ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) līgumu un komiteju darba rezultāts. Apvienoto Nāciju Organizācija ir starptautiska organizācija, ko veido delegāti no gandrīz 200 valstīm. ANO delegāti apspriež globālās problēmas un meklē veidus, kā saskaņot dažādu valstu likumus visdažādākajos jautājumos. Cilvēktiesības tradicionāli ir bijusi saskaņotu ANO centienu joma.
Iespējams, vispazīstamākais ANO līgums ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (UDHR). Šis dokuments tika pieņemts 1948. gadā. UDHR nosaka pamattiesības, kuras vajadzētu baudīt visiem cilvēkiem visā pasaulē. Cita starpā UDHR pievēršas civiltiesībām, sociālekonomiskajām tiesībām un kultūras un politiskām tiesībām.
Neilgi pēc tam, kad ANO Ģenerālā asambleja apstiprināja UDHR, ANO Cilvēktiesību komisija ieviesa pavaddokumentu, kas pazīstams kā Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Šie divi dokumenti kopā veido tā saukto Starptautisko tiesību aktu. Tomēr atšķirībā no tiesību akta, ko parakstījusi un ratificējusi sākotnējā valsts, Starptautiskais tiesību akts pats par sevi nav izpildāms. Kā to ir ieviesusi ANO, tā ir tikai pamatnostādne.
Starptautisko tiesību un jo īpaši starptautisko tiesību aktu grūtības ir tādas, ka nav iespējams piespiest vienotu pieņemšanu. Katra valsts pieņem savus likumus un ievieš savus standartus. Tādas struktūras kā ANO pastāv, lai mudinātu valstis pieņemt līdzīgus noteikumus. Tas var izvirzīt nosacījumu, ka dalība ir jāratificē. Tomēr ANO nevar norādīt valstij, kā to ratificēt, vai jebkādā veidā piespiest valsti panākt, lai tās likumi atbilstu.
Rezultātā, aplūkojot globālo ainavu, cilvēktiesību likumi ir savādi. Dažas valstis ir pilnībā iekļāvušas Starptautisko tiesību likumprojektu un to pavadošos līgumus un grozījumus savos tiesību aktos. Citi ir paņēmuši gabalus vai pieņēmuši daļas. Vēl citi ir mainījuši savus likumus, bet ir maz darījuši, lai faktiski īstenotu jebkādas cilvēktiesības atbalstošas politikas.
Cilvēktiesības daudzās valstīs ir ļoti svarīgas. Pilsoņu tiesību pārkāpumi un valdības atbalstīta diskriminācija bieži ir viens no galvenajiem iemesliem kariem un politiskai un militārai iejaukšanās valdības lietās. Dažkārt atsevišķas valstis ir izveidojušas savas cilvēktiesību komitejas, lai ziņotu par globālo cilvēktiesību ainavu. Ir arī trīs reģionālas struktūras, kas nodarbojas ar cilvēktiesību likumu izpēti un izpildi.
Visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir saistoša Eiropas Cilvēktiesību konvencija, un iespējamie starptautisko cilvēktiesību pārkāpumi tiek tiesāti īpašā Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Līdzīga sistēma pastāv Āfrikā. Āfrikas Savienības locekļi ir spiesti ievērot Āfrikas Cilvēktiesību un tautas tiesību hartu — dokumentu, ko sarakstījusi Āfrikas komisijas grupa ar tādu pašu nosaukumu. Pārkāpumi tiks izskatīti Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesā.
Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā Amerikas Cilvēktiesību komisija īsteno gan Amerikas Cilvēka tiesību un pienākumu deklarāciju, gan Amerikas Cilvēktiesību konvenciju. Šos dokumentus ir vienojušās un ratificējušas visas valstis abos kontinentos. Strīdi un tiesvedības cilvēktiesību jomā saistībā ar noteiktu valstu ievērošanu tiek izskatītas Amerikas Cilvēktiesību tiesā.