Kas ir Starptautisko tiesību komisija?

1940. gadu beigās, neilgi pēc Nāciju līgas izjukšanas, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja nobalsoja par Starptautisko tiesību komisijas izveidi. Nāciju līga bija ANO priekštecis, kas bija apņēmusies risināt sarunas un miermīlīgi atrisināt strīdus starp valdībām. Tās dalībnieki bija vieni no pirmajiem, kas apzinājās vajadzību pēc vienoti kodificētiem starptautiskajiem likumiem. Liela daļa ILC darba ir saistīta ar starptautisku jautājumu noteikšanu, kas netiek bieži aplūkoti nacionālajos likumos, un jau esošo likumu vienotas pieņemšanas un izpildes veicināšanu.

Lielākā daļa darbu, ko veic Starptautisko tiesību komisija, ir saistīts ar starptautisko tiesību kodifikāciju, kur šādas tiesības ir vajadzīgas. Kopā ar to ir Komisijas mērķis veicināt tiesību aktu “progresīvu attīstību”. Veicinot progresīvu attīstību, ILC cenšas palīdzēt valstu valdībām atjaunināt savus likumus un nodrošināt atbilstību starptautiskās tirdzniecības ātrumam. Starptautisko tiesību komisija izskata likumus gandrīz visos jautājumos.

Starptautisko tiesību komisijā var piedalīties tikai 34 personas, no kurām katra parasti pārstāv dažādas valsts intereses. Jaunus ieceltos amatā ieceļ ANO Ģenerālpadome, parasti pēc valstu valdību ieteikuma. Katras ikgadējās sesijas sākumā locekļi no sava vidus ievēl priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku. Katrs loceklis darbojas piecu gadu termiņā.

Daudzas no Starptautisko tiesību komisijas sagatavotajām rezolūcijām un ziņojumiem ir izstrādātas, pamatojoties uz tās locekļu unikālajām bažām vai tiem, kas ir pārsūtīti ar plašākas Ģenerālās asamblejas balsojumu. ILC pieņem arī trešo pušu pieprasījumus. Jebkura Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts var nosūtīt priekšlikumus ILC izskatīšanai un attīstībai. Teorētiski ILC var noteikt savu attīstības un interešu aizstāvības programmu. Tomēr praksē tas reti novirzās no Ģenerālās asamblejas norādījumiem.