Subdukcijas zona ir konverģenta robeža, kur saduras divas tektoniskās plāksnes. Plātnes ir lielas, blīvas masas Zemes garozā, litosfērā, kas peld virs sašķidrināta iežu astenosfērā. Tie nepārtraukti pārvietojas un kustas, tāpēc, pakļaujoties, viens nospiežas zem otra. Šīs zonas veido ģeoloģiskus veidojumus, piemēram, kalnu grēdas, okeāna tranšejas un salu lokus, kā arī tādas parādības kā zemestrīces un vulkāni.
Tektoniskās plāksnes tiek iedalītas vai nu kā okeāna plātnes, kurām virs tām ir lieli ūdenstilpes, vai kontinentālās plātnes, kas atbalsta zemi. Ģeologi ir uzzinājuši par to, kā darbojas subdukcija, pētot zemestrīces seismoloģijā un vulkānus vulkanoloģijā. Viņi zina, ka jaunākas plāksnes ir mazāk blīvas nekā vecākas plāksnes. Parasti okeāna garoza ir plānāka un blīvāka nekā kontinentālā garoza. Subdukcijas zonas ne tikai veic noteiktas ainavas izmaiņas, bet arī pārstrādā akmeņus, izkausējot tos magmā, lai citās tektoniskajās zonās varētu veidoties garoza.
Kad satiekas divas okeāna plātnes, veidojas dziļa zemūdens tranšeja, kur biezākā plātne nokrīt zem plānākās. Sākumā liels spiediens pie bīdāmajām plāksnēm izraisa zemestrīces. Tie paver telpas karstajai, izkusušajai magmai, lai tā varētu izspiesties zemūdens vulkānos. Galu galā materiāls uzkrājas cekulā, līdz tas pārrauj okeāna virsmu, veidojot salu “lokus” un arhipelāgus. Tā radās Filipīnu salas.
Okeāna un kontinentālā plāksne satiekas dažādos apstākļos. Zem krasta to saplūšana liek okeāna plāksnei ienirt zem kontinentālās plātnes, caurdurot karsto atenosfēru. Atkal pirmajā posmā palielinās spiediens un rodas zemestrīces, tāpēc Klusā okeāna “uguns gredzens” piedzīvo tik daudz trīču. Tad laika gaitā uz sauszemes veidojas kalni, kontinentālajai plāksnei sasprādzoties. Andi ir viena no šādām kalnu grēdām.
Divas kontinentālās plāksnes var arī saplūst, taču tas var tehniski neveido subdukcijas zonu. Zemes garozai nav pietiekami dažāda blīvuma vai biezuma, lai to varētu pakļaut. Tomēr tas izliekas un veido iekšējas kalnu grēdas bez vulkāniem, piemēram, Himalajiem.
Kopā ar atšķirīgām zonām saplūstošās zonas nodrošina, ka zemes virsmas laukums nekad nepalielinās vai nesamazinās. Tā kā litosfēras plāksnes priekšējā mala tiek aprita, kad tā kūst karstajā atenosfērā, aizmugurējā mala veidojas no atdziestoša klints. Dažreiz mazāki šķīvji var pilnībā pazust, tos apēdot magma.