Kas ir svešzemju akcenta sindroms?

Svešzemju akcenta sindroms ir tik reti sastopams, ka lielākā daļa avotu ziņo par mazāk nekā 20 gadījumiem visā pasaulē kopš 1941. gada. Gandrīz katrs gadījums ir noticis pēc traumatiskas smadzeņu traumas, aneirisma vai insulta. Pacients var normāli atveseļoties no sākotnējās traumas, lai pēc dažām nedēļām vai mēnešiem sāktu runāt ar svešu akcentu. Dažiem medicīnas speciālistiem sākotnēji bija aizdomas, ka sindroms ir psihosomatisks stāvoklis, taču turpmākie pētījumi parādīja, ka gandrīz visi cietušie cieta bojājumus noteiktā smadzeņu daļā, kas kontrolē valodu.

Tos retos cilvēkus ar šo stāvokli bieži satrauc tā negaidīts sākums. Ģimene, draugi un plašsaziņas līdzekļi var aizrauties ar pēkšņu akcentu maiņu, padarot ļoti publisku seju par to, kam vajadzēja būt privātam atveseļošanās laikam. Medicīnas un valodu pētnieki var arī vēlēties likt pacientam veikt vairākus testus. Ir zināms, ka daži pacienti atgūst sākotnējos akcentus, bet daudzi to nedara.

Viena teorija par svešā akcenta sindromu ir tāda, ka cietējs patiesībā nemaz nerunā svešā akcentā, bet klausītājs to piešķir, pamatojoties uz locījumu un uzsvaru. Tiek ziņots, ka vairāki amerikāņi, kuriem diagnosticēts šis stāvoklis, runā ar britu akcentu, lai gan viņi nekad nav apmeklējuši Apvienoto Karalisti un ir audzināti apgabalos ar spēcīgiem vietējiem akcentiem, piemēram, Ņujorkā. Daži pētnieki uzskata, ka pacienti patiesībā runā bojātā angļu valodā, ko izraisījusi smadzeņu valodas centra sākotnējā trauma. Tas, ko klausītāji uztver kā apgrieztu britu akcentu, patiesībā var būt amerikanizētas runas slāņa.

Svešzemju akcenta sindroms netiek uzskatīts par dzīvībai bīstamu stāvokli, taču tie, kas no tā cieš, var izjust lielu sociālo trauksmi vai ciest no agorafobijas, bailēm no pūļa un publiskās telpas. Komunikācija ir būtiska ikviena dzīves kvalitātes sastāvdaļa, tāpēc tie, kam diagnosticēts šis stāvoklis, bieži izjūt neapmierinātību, kad viņi vairs nevar atpazīt savas balsis.