Attēli ir rakstīšanas paņēmiens, kas izmanto aprakstošu valodu, lai piesaistītu lasītāja maņas. Visizplatītākā ir vizuālā. Labā aprakstā var izmantot krāsu, gaismas un faktūras vārdus, lai lasītājā uzburtu garīgu tēlu. Prasmīgi rakstnieki var sasniegt tādu pašu efektu ar jebkuru cilvēka maņu, izraisot gan fiziskas, gan emocionālas reakcijas uz labi izvēlētiem vārdiem. Mērķis ir pieskarties cilvēku universālajai pieredzei un, atgādinot to lasītāja prātā, iegremdēt viņu iluzionārajā pasaulē, ko rada rakstītais vārds.
Šī aprakstošā valoda tiek izmantota, lai lasītājā aktivizētu piecas cilvēka maņas: redzi, dzirdi, smaržu, garšu un tausti. Teikums, kas lasītājam var radīt taustes sajūtu, varētu būt šāds: “Dažu sekunžu laikā viņas drēbes tika pielīmētas pie mitras ādas.” Izmantojot šo rakstīšanas paņēmienu, var mērķēt arī uz citām mazāk ierastām “jūtām” un emocionāliem stāvokļiem. Termins kinestētiskie tēli ir plaši lietots, lai ietvertu aprakstus, kas izraisa kustību, telpu, temperatūru un citas fiziskas sajūtas. Organiskie attēli ir vēl viens visaptverošs termins, kas tiek lietots tādām būtības sajūtām kā nogurums, slikta dūša un izsalkums.
Attēlu izmantošanai ir daudz nolūku papildus fiziskas reakcijas izraisīšanai lasītājā. Ja lasītājam ir arī pagātnes personīga pieredze ar aprakstu, tas var arī atgādināt ar to saistītās emocijas. Efektīvi apraksti nosaka vidi vai apstākļus, vidi vai noskaņojumu. Gudri rakstnieki vai tie, kuriem ir izcilas prasmes šajā tehnikā, aprakstam var iegult dziļumu un papildu nozīmes slāņus, ko lasītājs pat neapzinās.
Dzeja ir literatūras žanrs, kas lielā mērā balstās uz tēliem. Ar minimālu vārdu daudzumu dzejniekam jāveido emocionāla saikne ar lasītājiem. Bieži ir teikts, ka smarža var izraisīt pagātnes atmiņas un to emocionālo kontekstu. Labs dzejnieks varētu būt spējīgs aprakstīt smaržu tik pārliecinoši, ka lasītāja smadzenes tiek pieviltas domāt, ka smarža ir īsta, izraisot dziļi iesakņojušās pirmatnējās emocijas. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par dzeju vai prozu, šīs literārās tehnikas efektīvai izmantošanai ir nepieciešama rūpīga dabas un cilvēka uzvedības vērošana.
Ar tēlainību ir cieši saistītas figurālas izpausmes. Tie ietver līdzības, metaforas, mājienus, personifikācijas un daudz ko citu. Līdzībā parasti tiek izmantoti vārdi “patīk” vai “kā”, lai izveidotu analoģiju starp divām dažādām idejām vai lietām, kurām ir viena kopīga iezīme vai dimensija. “Mana brāļa viltīgais smaids bija kā izsalkusi haizivs,” ir piemērs. Metafora ir tiešāka un parasti neizmanto tik atklātus salīdzināšanas vārdus. “Viņas smaids bija kārdinoša ēsma ar neredzētiem vadiem.”
Attēli parasti ir burtisks apraksts. Tēlaini izteicieni, kā likums, nekad nav burtiski. Viens veids, kā izmantot paņēmienu, ko sauc par personifikāciju, ir piešķirt objektam cilvēka iezīmes, piemēram, “Muzejs runāja par senās ēras notikumiem un progresu.” Alūzija ir arī efektīvs literārs paņēmiens, taču tas bieži vien paredz lasītāja kolektīvas zināšanas. Aprakstošais salīdzinājums “Mana trešās klases klase muzejā bija mongoļu orda” ir iedarbīgs tikai tad, ja lasītājam ir radošs priekšstats par to, kā mongoļu orda varētu izskatīties un rīkoties.