Runājot par telekomunikācijām, atsauci uz telefona centrāli var izmantot vairākos dažādos veidos. Viens lietojums attiecas uz īpašiem telefona aprīkojuma veidiem, bet otrs ir saistīts ar tā izmantošanu kā apzīmējuma apzīmējumu.
Atsaucoties uz telefonijas aprīkojumu, telefona centrāli bieži sauc arī par telefona komutatoru. Sākotnēji centrāle tika izveidota kā līdzeklis, lai pakalpojumu sniedzējs saņemtu ienākošo tālruņa signālu, mijiedarbotos ar abonentu un pēc tam pārslēgtu signālu uz to, ar kuru abonents vēlējās runāt. Telefonijas vēstures sākumā to sauca par “zvana apmaiņu”.
Laika gaitā process kļuva sarežģītāks, jo tehnoloģiju attīstība ļāva izveidot centrāles, kas ļautu novirzīt zvanus no vietējās centrāles uz vienu kaimiņu pilsētās, štatos un galu galā uz starptautiskām vietām. Komutācijas pārklājumu izveide, kas darbojās kopā ar vietējām centrālēm, noveda pie termina “tālruņa komutators” izveidošanas.
Pirmie norādījumi par automātisko pārslēgšanu tika sniegti 1891. gadā, kad tika izveidots pakāpeniskais slēdzis. Pakāpju slēdzis ļāva veikt pirmo reālo automatizāciju, kas ietvēra iespēju sasniegt abonentus tuvākajā apkārtnē, izmantojot tālruņa numuru, lai signalizētu par četru ciparu secību. Tas ļāva tālruņu centrāles operatoriem koncentrēties uz ienākošo un izejošo signālu apmaiņu, kas bija jāapstrādā ārpus vietējās zvanu zonas. Tomēr pakāpeniskais slēdzis palīdzēja norādīt gala numuru, jo zvanītājs varēja lūgt operatoru savienot zvanu ar apkārtni un pēc tam norādīt četrciparu numuru abonentam šajā apkaimē.
Ar laiku termins “telefona centrāle” tika saistīts arī ar faktisko atrašanās vietu un numura apzīmējumu individuālam abonentam. Četru ciparu numurs apzīmēja vietējo centrāli pilsētā vai apdzīvotā vietā, savukārt apkaimes zvanīšanas zonas nosaukuma pievienošana numuru priekšpusē ļāva operatoriem pārslēgt zvanu no cita telefona slēdža uz vietējo zonu.
Galu galā gan īpašvārdu, gan ciparu secības izmantošanas procedūra kļuva ārkārtīgi sarežģīta, un daudzas jomas sāka pāriet uz trīsciparu skaitļu prefiksiem, lai aizstātu vecākus apkaimes apzīmējumus. Kopš 1960. gadiem visos Amerikas Savienoto Valstu apgabalos tagad tiek izmantots vietējais septiņu ciparu zvanu plāns vietējiem zvaniem šajā apgabalā, un tiem ir iespēja sastādīt numurus tieši, izmantojot automātisko slēdzi.
Laika gaitā kopējam numura apzīmējumam tika pievienoti apgabala kodi, kas ļāva veikt tiešus gan iekšzemes, gan starptautiskos tālsarunu zvanus bez operatora iejaukšanās. Lai gan numuru skaits, ko izmanto numuru sastādīšanas plānos dažādās valstīs, ir atšķirīgs, tagad visās valstīs tiek izmantotas ciparu telefona centrāles, neizmantojot burtus, lai piekļūtu jebkuram punktam visā pasaulē.
Neatkarīgi no tā, vai šo terminu lieto, lai apzīmētu tālruņa slēdža sākotnējo apzīmējumu vai jaunāko apzīmējumu, lai atsauktos uz tālruņa numuru, tālruņu centrāle kalpo cilvēku savienošanai visā pasaulē gan lokāli, gan starptautiski.