Kas ir tirdzniecībā svērtais valūtas kurss?

Aprēķins sākas ar svaru noteikšanu. Katras partnervalsts īpatsvaru nosaka pēc eksporta un importa apjoma, un rūpīgākajās metodikās ņem vērā arī konkurenci trešo valstu tirgos, jo divu valstu ražotāji var sacensties arī tur, kur savstarpējas tirdzniecības nav. Pēc tam divpusējo kursu pārmaiņas apvieno vienā indeksā ar izvēlētu bāzes periodu, kuram piešķir vērtību 100. Ja indekss pieaug, valūta kopumā ir kļuvusi dārgāka, ja krītas, tā ir kļuvusi lētāka.

Nošķir divus rādītājus. Nominālais efektīvais kurss ņem vērā tikai valūtu kursus. Reālais efektīvais kurss tos papildus koriģē ar cenu vai izmaksu attīstību, visbiežāk ar patēriņa cenu indeksu vai darbaspēka vienības izmaksām, un tieši tas tuvāk raksturo cenu konkurētspēju. Ja valstī cenas un algas aug straujāk nekā pie tirdzniecības partneriem, reālais efektīvais kurss stiprinās pat tad, ja nominālais kurss nemainās, un eksportētājiem kļūst grūtāk konkurēt.

ASV Federālo rezervju sistēma publicē dolāra tirdzniecībā svērtos indeksus, un tieši tos apzīmē ar jēdzienu „tirdzniecībā svērtais dolārs". Eiro zonai līdzvērtīgus eiro nominālā un reālā efektīvā kursa rādītājus aprēķina Eiropas Centrālā banka, un starptautiski salīdzināmus indeksus publicē arī Starptautisko norēķinu banka. Tā kā katram indeksam ir sava partnervalstu kopa, savi svari un sava bāze, dažādu avotu skaitļus nedrīkst salīdzināt tieši, salīdzināt var to izmaiņu virzienu un apjomu.

Efektīvo kursu bieži jauc ar divpusējo kursu, piemēram, eiro un dolāra attiecību, kas ir redzamākā, bet šaurākā mēraukla. Ir iespējama situācija, ka eiro pret dolāru vājinās, vienlaikus stiprinoties pret citu partneru valūtām, un kopējais efektīvais kurss gandrīz nemainās. Otra sajaukšana notiek ar valūtu groziem, kas kalpo norēķiniem vai rezervju uzskaitei: tās ir fiksēta sastāva vienības ar citu mērķi, nevis konkurētspējas mērs.

Uzņēmumam šo rādītāju var izmantot praktiski, ja to lasa pareizā secībā. Vispirms jānoskaidro, kurās valūtās reāli veidojas ieņēmumi un kurās izmaksas, jo tikai tad ir skaidrs, kura indeksa izmaiņas uzņēmumu skar. Tad jāseko reālajam efektīvajam kursam, nevis tikai vienam divpusējam kursam, jo konkurenti bieži ir trešajās valstīs. Pēc tam jāizvērtē, cik lielu kursa izmaiņu uzņēmums var uzņemties, nepārkāpjot rentabilitātes robežu, un tas ir konkrēts skaitlis, ko var izrēķināt no tāmes. Un tikai tad ir jēga runāt par risku segšanu ar līguma nosacījumiem vai finanšu instrumentiem.