Toksiski aktīvi ir aktīvi, kuriem nav pircēju un kā rezultātā nav skaidras vērtības. Ar hipotēku nodrošināti vērtspapīri un augsta riska aizdevumi ir divi bieži minēti toksisku aktīvu piemēri. 2000. gadu sākuma globālajā ekonomikas krīzē toksiskie aktīvi kļuva par nopietnu problēmu, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, kur šādi aktīvi izraisīja radikālu Amerikas ekonomikas brīvo kritienu, jo finanšu nozare mēģināja ar tiem tikt galā.
Šiem aktīviem kādā brīdī bija vērtība, un daudzi cilvēki apgalvo, ka tiem joprojām ir vērtība, pat ja neviens tos nepirks. Problēma ir tāda, ka tad, kad banka iegādājas lielu skaitu toksisku aktīvu, šie aktīvi palielina bankas grāmatvedības vērtību, bet nesniedz nekādu ieguldījumu bankas finansiālajā stāvoklī. Citiem vārdiem sakot, bankai ir daudz naudas uz papīra, taču tā faktiski nevar pārdot savus toksiskos aktīvus, un rezultātā tai ir minimāla likviditāte.
To izveides laikā daudziem toksiskiem aktīviem ir augsta vērtība, un tie tiek uzskatīti par augsta ienesīguma un augsta riska ieguldījumiem. Bankas ar konservatīvāku nostāju bieži cenšas izvairīties no toksisku aktīvu iegūšanas, taču to var apgrūtināt, ja šādi aktīvi tiek apvienoti ar zemāka riska ieguldījumiem un pārdoti kā pakete. Tas notika ar daudziem ar hipotēku nodrošinātiem vērtspapīriem, kas lika bankām iegādāties jauktu aktīvu kombināciju.
Ja banka kļūst pārslogota ar toksiskiem aktīviem, tā var nespēt reaģēt uz izmaiņām tirgū vai apkalpot savus klientus. Tas var radīt bažas bankas klientiem, kuri, reaģējot uz bankas nestabilitāti, var krist panikā un padarīt banku nestabilāku šajā procesā. Šādos gadījumos bankas labākais solis ir mēģināt atbrīvoties no toksiskajiem aktīviem, taču tai var būt grūti to izdarīt, jo nevar atrast pircējus.
Daži investori var brīvprātīgi pārņemt toksiskus aktīvus par nelielu daļu no to nominālvērtības, kaulējoties par to, ka aktīvi kādreiz nākotnē atkal kļūs pārdošanai, taču bankas bieži vien nevēlas pieņemt šādus darījumus. Šāds darījums liktu bankai norakstīt savu aktīvu vērtību, un situācija, ko daudzi uzskata par nevēlamu. Vairākas valdības 2008. un 2009. gadā mēģināja iegādāties un atsavināt šos aktīvus, lai tiktu galā ar savām nestabilajām ekonomiskajām sistēmām, taču šādus darījumus kavēja bankas, kuras nevēlējās rīkoties, kā arī valdības amatpersonas, kuras apšaubīja naudas tērēšanas gudrību šādiem aktīviem.
SmartAsset.