Ūdenspīpe ir viena vai vairāku kātu ūdens caurule, kuras izcelsme ir Indijā aptuveni 17. gadsimta mijā. Tas kļuva ārkārtīgi populārs visā Tuvajos Austrumos, kur to biežāk sauc par shisha vai narghile. Mūsdienās smēķēšana ar kādu no šīm ierīcēm ir populāra arī Eiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidāfrikā, īpaši Tuvo Austrumu tematiskos ūdenspīpes bāros.
Ūdenspīpi izgudroja ārsts Hakins Abuls Faths, lai mazinātu smēķējamās tabakas kaitīgo ietekmi. Tas sastāv no ūdens burkas, kas bieži ir izgatavota no stikla, kas savienota ar cauruli vai korpusu ar bļodu augšpusē. Tabaku ievieto bļodā un pārklāj ar degošām oglēm. Dūmi tiek izvilkti caur šļūteni, kas ved no ūdens burkas. Karstais gaiss tiek izvadīts cauri tabakai, un iegūtie dūmi tiek filtrēti caur ūdeni, pirms smēķētājs tos ieelpo.
Tabaka, ko parasti smēķē ūdenspīpē, atšķiras no tās, ko kūpina tradicionālajā pīpē. To bieži saldina ar medu, melasi, augļiem un/vai aromātiskām eļļām. Ir ļoti daudz dažādu garšu, tostarp jauktas garšas. Tiem ir arī dažāda stipruma tabaka. Daži maisījumi ir bez tabakas.
Lai gan pīpes izcelsme ir Indijā, ūdenspīpes smēķēšana valstī ne vienmēr bija plaši izplatīta, līdz pavisam nesen tā bija tikai lauku apvidos. Drīzāk tā ir kļuvusi par arābu pasaules un apkārtējo valstu tradīciju. Apmēram pēdējo desmit gadu laikā ūdenspīpes bāri ir kļuvuši populāri jauniešu vidū visā pasaulē.
Lai gan bija paredzēts, ka ūdenspīpe ir veselīgāka nekā citi smēķēšanas veidi, pētījumi liecina, ka tā nav ievērojami drošāka. Parasti to smēķē 20 līdz 80 minūtes, un vienā pētījumā konstatēts, ka 45 minūšu sesija nodrošina aptuveni 5 līdz 10% vairāk oglekļa dioksīda un darvas nekā cigarešu paciņa. Tomēr ūdenspīpes smēķēšanas ietekme un to salīdzinājums ar citām tabakas lietošanas metodēm nav labi zināmas, un ir nepieciešami vairāk pētījumu, lai varētu izteikt pārliecinošus apgalvojumus.