Starptautiskajās tiesībās jautājums par universālo jurisdikciju — vai universāluma principu — bieži vien ir strīdu avots dažādu globālo reģionu starpā. Šis princips ietver domu, ka daži noziegumi ir tik smagi, ka dažiem reģioniem ir tiesības saukt pie atbildības par noziegumu pat tad, ja tas nav noticis to jurisdikcijā; šie noziegumi dažkārt tiek klasificēti kā “noziegumi pret cilvēci”. Dažādas tiesību doktrīnas ir gan atbalstījušas, gan nosodījušas universālo jurisdikciju.
Jēdziens jus cogens ir starptautisko publisko tiesību princips, kas nosaka, ka pastāv noteiktas universālas vadlīnijas — erga omnes, “attiecībā uz visiem” — un ka šīs vadlīnijas ir jāievēro visiem reģioniem. Tādējādi globālo noteikumu ievērošana ir actio popularis jeb darbība, kas kalpo lielākam kopējam labumam. Saskaņā ar šo uzskatu, neviens līgums vai likums nedrīkst mainīt vai atcelt šos globālos principus.
Universālās jurisdikcijas atbalstītāji apgalvo, ka saskaņā ar šo diktātu par noteiktām noziedzīgām darbībām var pieteikt un saukt pie atbildības jebkurš neatkarīgs reģions. Šādi noziegumi ir tik aizskaroši un postoši, ka tie nav vienkārši noziegums pret vienu upuri, bet gan noziegums pret visu cilvēci. Kara noziegumi, genocīds un slepkavības ir daži no nodarījumiem, par kuriem ir argumentēta un īstenota vispārējā jurisdikcija.
Reģionu un tiesību zinātnieku vidū jau sen ir apspriests universāluma princips. Daudzi strīdi rodas, kad viens reģions vēlas pieprasīt jurisdikciju un turpmākās apsūdzības tiesības pār likumpārkāpēju, taču tos izjauc cita reģiona prasība par jurisdikciju. Bieži vien šis konflikts rodas, ja aizdomās turamais likumpārkāpējs ir aizbēgis no nozieguma izdarīšanas reģiona un pārcēlies uz citu reģionu. Universālās jurisdikcijas kritiķi apgalvo, ka šis princips grauj to reģionu autoritāti, kuri vēlas iegūt jurisdikciju, un tādējādi to bieži izmanto kā līdzekli politiskai manevrēšanai un sarunu vešanai. Šādos gadījumos, iespējams, tiek pārkāptas arī aizdomās turētā likumpārkāpēja brīvības, kā rezultātā ir ierosinātas tādas iniciatīvas kā tiesiskuma projekts bruņotos konfliktos, lai samazinātu cilvēktiesību pārkāpumus un izveidotu globālas tiesību pamatnostādnes.
Turpretim tādas organizācijas kā Amnesty International uzskata, ka universālā jurisdikcija saglabā visu reģionu morālo struktūru un drošību. Viņi apgalvo, ka šis princips izraida visus drošus patvērumus no aizdomās turētā likumpārkāpēja. Visiem reģioniem faktiski ir morāls un juridisks pienākums nosodīt noteiktus noziegumus un īstenot šo nosodījumu likumīgā, taisnīgā veidā. Šī pieeja nosaka neiecietības politiku pret riebīgiem noziegumiem un uzvedību, un tādējādi faktiski veicina globālu vienotības un sadraudzības sajūtu. Neskatoties uz cerībām uz vienošanos un kopīgām iezīmēm, universālās jurisdikcijas likumi visā pasaulē atšķiras.
Lai gan Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcija 1674 ir universālas jurisdikcijas pamats, atsevišķi reģioni ir pieņēmuši savas interpretācijas un izņēmumus. Piemēram, valsts vadītājiem dažos gadījumos var piešķirt imunitāti pret vispārējo jurisdikciju. Dažas valdības ir pieņēmušas likumus, lai saglabātu tiesības saukt pie atbildības sava reģiona pilsoņus neatkarīgi no nozieguma izdarīšanas vietas. Daudzi reģioni ir arī norādījuši konkrētus noziegumu veidus, par kuriem tie var pieprasīt vispārējo jurisdikciju. Augsta līmeņa lietās, piemēram, Nirnbergas prāvas Otrā pasaules kara laikmetā, starptautiskie tiesu tribunāli var atņemt jurisdikciju no jebkura atsevišķa reģiona.