Kas ir valodas politika?

Politiķiem ir sava īpaša valoda, kad runa ir par valodu politiku. Viņi bieži izmanto neskaidrus formulējumus un eifēmismus. Piemēram, politiķis var izmantot frāzi “mūsu senču upuri”, lai ietekmētu vēlētājus atbalstīt karu. Lai remdētu dusmas, viņš vai viņa varētu runāt par “kalpošanu mūsu tautai” runā par nodokļu celšanu.

Dažkārt politiķu valoda nav tik neskaidra. “Tā ir ekonomika, stulbi,” bija Bila Klintona mītošs sauciens viņa pirmās kandidēšanas laikā uz ASV prezidenta amatu. Klintones kampaņas stratēģis Džeimss Karvils nāca klajā ar saukli, kura mērķis bija nomelnot politiskos konkurentus par to, ka viņi nerisina ekonomiskus jautājumus.

Valstis nosaka oficiālās valodas, lai vienkāršotu valdības darbību, juridiskos jautājumus, veselību, drošību un citas sabiedrības mijiedarbības. Cilvēki, kuri nerunā oficiālajā vai atzītajā valodā, var tikt atstumti. Viņiem var būt grūtības pielāgoties jaunajām mājām un grūtāk atrast darbu, jo īpaši tādu darbu, kas labi atalgo. ASV tiek piedāvāti angļu valodas kā otrās valodas (ESL) kursi. Pārsteidzoši, ka ASV nav oficiālās valodas, lai gan de facto valoda ir angļu valoda.

Vārdi bieži vien ir problēma valodas politikā, runājot par dzimumu, rasi, izcelsmi un seksuālo izvēli. Daži no šiem vārdiem var kļūt novecojuši. Ja cilvēks to neapzinās, viņš netiek uzskatīts par “politiski korektu”. Piemēram, ASV sievietes dēvē par “cāļiem” vai aziātes kā “austrumus”.

Izplatītais teiciens: “Spieķi un akmeņi var lauzt manus kaulus, bet vārdi mani nekad nesāpēs”, būtu jāpārskata, ņemot vērā naida runu. Naida runu var definēt kā nievājošu vārdu vai epitetu lietošanu ar mērķi izraisīt emocionālu satricinājumu vai kaitējumu. Vārdiem patiešām ir spēks, kas balstīts uz runātāja emocijām un nodomiem.