Vēja parks ir vējdzirnavu vai turbīnu kopums, ko izmanto, lai ražotu elektroenerģiju ar mehāniskām kustībām, kad tās stumj vējš. Gan Eiropā, gan ASV ir liels skaits vēja parku, un tehnoloģija ir sastopama arī citos kontinentos. Āzijā Indija īpaši lielu finansējumu ir atvēlējusi šādu fermu izveidei. Šo fermu saražoto enerģiju var ievadīt tieši vispārējā enerģijas tīklā pēc tam, kad tā ir izlaista caur transformatoriem.
Vēja parki kā potenciāli liels atjaunojamās enerģijas avots ir īpaši populāri valstīs, kuras koncentrējas uz alternatīvo enerģiju. Citi atjaunojamās enerģijas veidi ietver viļņu enerģiju un saules blokus. Visas šīs tehnoloģijas izmanto jau esošās enerģijas priekšrocības, pārvēršot to izmantojamā formā. Tā kā vēja parks aktīvi neiztērē resursus, ražojot enerģiju, tas tiek uzskatīts par “zaļās” enerģijas veidu.
Dabiski, ka vēja parka izveidei ir jātērē daži līdzekļi. Turbīnas, transformatori un tīkla sistēma fermā bieži ir izgatavotas no mazāk ideālām vielām, piemēram, metāliem, kas iegūti netīrā veidā. Tomēr pēc uzstādīšanas saimniecībai nav nepieciešama papildu enerģija, izņemot to, kas nepieciešama pamata apkopei. Tas ir izteikts kontrasts ar spēkstaciju, kas izmanto ogles vai naftas produktus.
Protams, labākā vieta vēja parkam ir vējaina vieta. Dažos gadījumos vējaina vieta var būt arī parasti neizmantojama vai neapdzīvojama. Citos gadījumos vēja parks var aizņemt noderīgu nekustamo īpašumu, ko varētu izmantot lauksaimniecībai. Tas ir izraisījis zināmu kritiku pret šīm saimniecībām, jo tās aizņem daudz vairāk vietas nekā salīdzināmas neatjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtas. Turklāt šīs fermas nopietni apdraud gājputnus, kā to skaidri dokumentējušas vairākas zinātniskas organizācijas.
Neskatoties uz šiem jautājumiem, tehnoloģija parasti tiek uzskatīta par videi nekaitīgu un fiskāli dzīvotspējīgu. Jo īpaši, ja saimniecības tiek apvienotas ar citiem atjaunojamiem enerģijas avotiem, zaļā enerģija varētu veidot lielāko daļu elektrotīkla. Tam var būt milzīga ietekme uz vidi un sabiedrību kopumā. Īpaši divdesmitā gadsimta beigās, kad arvien lielāks iedzīvotāju skaits sāka aicināt veikt enerģētikas reformas, vēja parki bija daudzsološi.