Ventrikulārais šunts ir ķirurģiska procedūra, kuras laikā smadzeņu kambaros tiek ievietota caurule. Šo cauruli izmanto, lai izvadītu lieko šķidrumu no smadzenēm un mazinātu spiedienu galvaskausa iekšpusē, parasti kā mēģinājumu novērst vai aizturēt smadzeņu bojājumus. Caurule tiek izvilkta caur ķermeni līdz vietai, kur liekais šķidrums var droši izplūst, piemēram, urīnvadā. Lai gan šī ir invazīva operācija, ventrikulāra šunta izdošanās līmenis ir augsts.
Pieaugušiem pacientiem ventrikulārais šunts bieži vien ir vienreizēja operācija, bet bērniem var būt nepieciešams veikt šunta izmaiņas vai pārskatīšanu bērna dzīves laikā. Daudzus šuntus ievieto zīdaiņa vecumā, tāpēc bērnam augot ir nepieciešamas atkārtotas operācijas, lai pagarinātu drenāžas cauruli. Katrai no šīm atsevišķajām operācijām ir savs risku kopums, no kuriem daudzi ir atkarīgi no konkrētā pacienta. Šuntus var arī noņemt, taču tas notiek ļoti reti, un šāda rīcība var apdraudēt pacienta dzīvību. Daži pacienti var sasniegt punktu, kad viņiem vairs nav nepieciešams iepriekš novietots šunts, taču vairumā gadījumu šunts netiek noņemts.
Pastāv dažādi apstākļi, kas var izraisīt šķidruma uzkrāšanos smadzenēs, kas radītu nepieciešamību pēc šunta. Šīs šķidruma uzkrāšanās medicīniskais termins ir hidrocefālija, kas nozīmē “ūdens smadzenēs”. Dažreiz tas notiek ģenētiskas anomālijas dēļ, bet tas ir salīdzinoši reti. Dzimšanas defekti, piemēram, spina bifida, var izraisīt arī šķidruma uzkrāšanos. Biežāk šķidruma uzkrāšanās rodas smadzeņu traumas dēļ, kas izraisa pareizu cerebrospinālā šķidruma drenāžas kanālu bloķēšanu.
Pēc kambaru šunta ievietošanas var rasties komplikācijas, sākot no salīdzinoši vieglas līdz diezgan smagai. Infekcijas var notikt smadzenēs pēc šunta ievietošanas, taču tās bieži var pareizi izārstēt ar antibiotikām. Būtiska iespēja ir arī šunta caurules bloķēšana smadzenēs vai drenāžas vietā. Smagākā komplikācija ir pārmērīga aizplūšana, kā rezultātā šķidrums tiek pārāk ātri izņemts no smadzenēm, izraisot kambara sabrukumu. Ja rodas kāda no šīm komplikācijām, ir nepieciešama ātra ārstēšana, lai novērstu turpmākus neiroloģiskus bojājumus vai nāvi.
Pareizi ievietojot un uzraugot, ventrikulārais šunts var novērst smagu smadzeņu bojājumu gadījumus un ļaut saņēmējiem dzīvot normālu dzīvi. Šunta rezultātā pacientiem dažkārt rodas nelieli tiki vai vieglas krampju lēkmes, taču šīs ilgstošās sekas nav izplatītas. Tāpat kā jebkuram svešķermenim, kas pastāvīgi ievietots ķermenī, vienmēr pastāv neparedzētu komplikāciju iespēja vēlākā dzīvē, taču šunti paši par sevi nav bīstami.