Veristiskais sirreālisms ir sirreālisma mākslas stils, kas paredzēts sapņu pasaules attēlošanai ar bagātīgām detaļām. Viens no slavenākajiem veristiskiem sirreālistiem bija Salvadors Dalī, kurš gleznoja greznas ainas ar kūstošiem pulksteņiem, fantastiskām būtnēm un citiem elementiem. Stilu bieži iezīmē dīvaini veristiska, ar nozīmi reālistiska glezniecība, kas skatītāju it kā ievelk fantāziju pasaulē, kurai nav nekādas saistības ar realitāti.
Sirreālisms aizsākās divdesmitā gadsimta sākumā un ietvēra literatūru, mākslu un performanci. Sirreālisti centās attēlot bezsamaņā esošo un atraut skatītājus no mūsdienu pasaules šausmām, par ko liecina Pirmais pasaules karš. 1924. gadā Andrē Bretons, viens no sirreālisma kustības dibinātājiem, aprakstīja mākslas veidu kā “galīgo realitāti”. Bretons uzskatīja, ka, ieviešot mākslā bezsamaņu, cilvēkus var izraisīt pārdomas un diskusijas par apkārtējo pasauli.
Sirreālisms izpaužas daudzos veidos, un veristiskais sirreālisms ir viens no slavenākajiem. Cilvēki, kuri nestudē mākslas vēsturi, joprojām atpazīst veristisko sirreālismu ar raksturīgo reālistisku nereālu vai fantāzijas ainu attēlojumu. Šāds sirreālisma veids saved skatītāju aci pret aci ar gleznotāja fantāziju pasauli, un mākslinieks cenšas nefiltrēt ainu caur savu apzināto prātu. Tas nozīmē, ka skatītājs patiesi ieskatās mākslinieka sapņos un var interpretēt darbu, kā vēlas.
Tā ir ievērojama atšķirība no citiem sirreālisma veidiem, kas bieži tiek filtrēti caur apzinātu prātu, lai radītu konkrētu strukturētu tēlu vai izraisītu konkrētu domu. Mākslinieks darbu jau ir interpretējis un pasniedz skatītājam kā jau pabeigtu stāstu. Veristiskais sirreālisms ļauj skatītājam pašam iztēloties stāstu un ieskatīties mākslinieka iekšējā pasaulē.
Veristiskā sirreālisma ietvaros pastāv dažādi glezniecības un stāstījuma stili. Dažiem māksliniekiem ir fantastiski zīmējumi, kuros pretstatīti dīvaini objekti, dažreiz ļoti parastos apstākļos. Magrits pilnveidoja šāda veida sirreālismu, piedāvājot ļoti vienkāršu, skarbu darbu, kas iekļāva vienumus vai idejas, kas nepārprotami konfliktē viena ar otru. Magrita daiļradē bieži nebija iekļauti fantāzijas darbi, bet gan izmantotas ikdienas lietas ārpus konteksta. Citi šīs skolas pārstāvji nonāca pretējā galējībā un ar savu mākslu radīja pilnīgi iedomātas sapņu pasaules, kas apvienoja fantāzijas un mistikas elementus.