Pirmo reizi dokumentēts jau 16. gadsimtā, vibrato ir mūzikas termins, ko izmanto, lai aprakstītu izmaiņas starp diviem toņiem, kas notiek konsekventā, svārstīgā shēmā. Mainot svārstību augstuma ātrumu un variācijas, tiek radīti dažādi efekti, kas piešķir raksturu un ietekmē izpildāmā skaņdarba noskaņu. Toņa ātruma izmaiņas tiek sauktas par “vibrato ātrumu”, savukārt skaļuma izmaiņas tiek sauktas par “vibrato apjomu”. Muzikālais efekts tiek īstenots gan dziedot, gan spēlējot kādu mūzikas instrumentu.
Lai sasniegtu vibrato dziedāšanas laikā, ir svarīgi, lai dziedātājs katrā elpas reizē sasniegtu pareizo spiedienu. To panāk, izmantojot vēdera muskuļus un citas atbalsta sistēmas daļas, piemēram, apakšējos zāģmateriālus. Ieviešot šos muskuļus, muzikālais efekts rada to, ko bieži dēvē par “atvērtu kaklu”. Atvērts kakls rodas, kad atveras rīkle jeb rīkle, kas savienojas ar deguna kambariem un muti. Tas rada arī slēgtus balss akordus, un tieši aizvērto akordu, atvērtā rīkles un balsta sistēmas regulētā elpas spiediena kombinācija rada svārstību efektu.
Dziedātājs var uzlabot vibrato, praktizējot muzikālās izpildes metodes, lai muzikālais efekts kļūtu par dziedāšanas dabisku sastāvdaļu. Viens izplatīts un vienkāršs paņēmiens ir roku novietošana zem krūšu kurvja un maiga stumšana iekšā un ārā, vienlaikus dziedot noti vienā solī. Izmantojot šo paņēmienu, dziedātājs spēj radīt svārstīgu efektu un var trenēties mainīt ātrumu, ar kādu notis svārstās starp toņiem. Bez piepūles plūstošs vibrato tiks radīts, kad dziedātājs var pārslēgties starp diviem toņiem aptuveni sešas reizes sekundē.
Kamēr mūzikas tehnika tautā tiek saistīta ar dziedāšanu, tā tiek īstenota arī spēlējot mūzikas instrumentu. Tāpat kā dziedāšana, instrumentālie mūziķi svārstīsies starp diviem nots augstumiem, izmantojot tehniku, ko sauc par “pirkstu vibrato”. Lai radītu šo efektu uz stīgu instrumenta, mūziķis turēs nospiestu stīgu un atskaņos noti, pārvietojot stīgu uz augšu un uz leju uz stīgu dēļa. Līdzīgi efektu var panākt ar koka pūšaminstrumentu, novietojot pirkstus uz instrumenta caurumiem un noņemot tos ar ātru, vibrējošu kustību vai alternatīvi, modulējot gaisa plūsmas daudzumu instrumentā. Gaisa modulācija tiek panākta, pārvietojot mēli mutē uz priekšu un atpakaļ vai kontrolējot rīkles un vēdera reģionus.
Brass spēlētāji var arī panākt svārstības starp diviem soļiem, mainot embouchure vai sasprindzinot sejas muskuļus, vai kratot instrumentu uz priekšu un atpakaļ pret muti. Mainot embouchure un mainot lūpu formu vai žokļu stāvokli, pūšaminstrumentu spēlētāji var sasniegt “lūpu vibrato”. Alternatīvi, kratot instrumentu uz priekšu un atpakaļ, tiek mainīts spiediena apjoms starp lūpām un iemutni, kas arī rada svārstību efektu.