Dažkārt saukts par pašvaldības nodokli, vietējais nodoklis ir jebkura veida nodokļi, ko uzliek vietējās pašvaldības iestāde. Pilsētas, pilsētas, novadi, pagasti un līdzīgas jurisdikcijas bieži izmanto nodokļus, lai radītu ieņēmumu plūsmas, kas palīdz uzturēt sabiedriskos pakalpojumus un dažādas būtiskas funkcijas šajā teritorijā. Atkarībā no vietējā nodokļa veida to var vai nevar izmantot kā atskaitījumu valsts vai valsts ienākuma nodokļa deklarācijā.
Viens no izplatītākajiem vietējā nodokļa piemēriem ir pazīstams kā tirdzniecības nodoklis. Šajā scenārijā pilsēta vai pilsēta uzliek nodokli, kas tiek aprēķināts par dažāda veida precēm, kas tiek pārdotas mazumtirdzniecības uzņēmumos to jurisdikcijā. Tādas preces kā pārtika, apģērbs, dažādi izklaides veidi un citi pirkumi, visticamāk, tiks aplikti ar kādu vietējo nodokli. Tā kā šāda veida nodokļi tiek iekasēti tirdzniecības vietā, patērētājam parasti nav jāseko līdzi samaksātajiem nodokļiem; mazumtirgotājs vai pārdevējs to dara.
Daudzas vietējās jurisdikcijas izmanto arī īpašuma nodokļa likumus, lai gūtu ieņēmumus, ko izmanto vietējo pakalpojumu uzturēšanai. Atšķirībā no tirdzniecības nodokļa, kas tiek iekasēts katru reizi, kad tiek veikts pirkums, īpašuma nodoklis tiek aprēķināts katru gadu, izmantojot vietējās jurisdikcijas noteikumos noteiktos kritērijus. Lai gan tas ne vienmēr ir taisnība, vietējais īpašuma nodoklis, visticamāk, būs augstāks, ja nav noteikumu par tirdzniecības nodokļa iekasēšanu par pamatlietām, piemēram, pārtiku vai apģērbu.
Vietējā tirdzniecības nodokļa slogs dažkārt var būt apgrūtinošs iedzīvotājiem, kas dzīvo noteiktā jurisdikcijā. Tas ir tāpēc, ka tiem var tikt piemērots vairāk nekā viens vietējo nodokļu veids. Mazpilsētas iedzīvotājs var maksāt pilsētas nodokļus, vienlaikus aprēķinot arī kāda veida novada nodokļus. Šādā gadījumā mazumtirgotāji iekasē visus piemērojamos nodokļus iegādes vietā un iesniedz katrai jurisdikcijai atbilstošu procentuālo daļu no iekasētajiem ieņēmumiem. Tas nozīmē, ka, ja patērētājs šobrīd maksā desmit procentus nodokļus par pirkumiem, sešdesmit procenti no šī skaitļa var nonākt valsts ieņēmumu iestādē, trīsdesmit procenti – pilsētai, bet divdesmit procenti – novadam vai pagastam.
Runājot par vietējiem pakalpojumiem, kas tiek finansēti ar vietējām nodokļu iniciatīvām, daudzas pašvaldības izmanto iekasēto naudu, lai uzturētu ielas un ceļus jurisdikcijā, pārvaldītu izdevumus, kas saistīti ar atkritumu savākšanu ūdens un kanalizācijas sistēmās, un pat sniegtu atbalstu vietējām skolu sistēmām. Dažkārt var tikt ieviests vietējais nodoklis, kas paredzēts konkrētam mērķim, un iekasētos līdzekļus nevar izmantot citam mērķim. Piemēram, ja novads uzliek izglītības nodokli, iekasētā nauda tiek paredzēta izmantošanai vietējām skolām, un to nevar novirzīt ielu atjaunošanai vai pašvaldības parku uzturēšanas atbalstam.