Žans Pjažē (1896-1980) bija Šveices filozofs un psihologs. Viņa mūža aizraušanās bija saprast, kā cilvēki rada zināšanas. Piažē centieni nodibināja ģenētiskās epistemoloģijas disciplīnu (zināšanu bioloģiskos pamatus) un izveidoja sistēmu, kas turpina ietekmēt skolotāju un studentu apmācību.
Piažē pavadīja gadus, novērojot un intervējot mazus bērnus, cenšoties attīstīt savas teorijas par zināšanu veidošanu. Viņš domāja, ka, novērojot veidus, kā bērni rada nozīmi, viņš varētu uzzināt vairāk par zināšanu attīstību kopumā.
No šiem novērojumiem Piažē nonāca pie savas teorijas, ka zināšanu attīstības pamatā ir kognitīvā struktūra. Kognitīvās struktūras tiek saprastas kā veidi, kā jaunieši izprot pasauli, ņemot vērā viņu pieaugušo jūtīguma trūkumu. Katru kognitīvo struktūru labi nosaka virkne iezīmju, un tā brīvi atbilst noteiktam vecumam: sensoromotors, 0-2 gadi; pirmsoperācijas, 3-7 gadi; betona ekspluatācija, 8-11 gadi; formāla darbība, 12-15 gadi.
Pamatojoties uz studijām, Piažē stingri uzskatīja, ka studentus nevajadzētu uzskatīt par tukšiem traukiem, kas jāpiepilda pieredzējušiem skolotājiem, bet gan aktīviem dalībniekiem savu zināšanu veidošanā. Piemēram, viņu piedāvātie dabas parādību skaidrojumi var būt nepareizi saskaņā ar mūsu pieaugušo jūtām un pētījumiem, taču tas, ka bērni sniedz skaidrojumus šīm lietām, liecina, ka viņi aktīvi strādā, lai izprastu apkārtējo pasauli.
Nav brīnums, ka viņš tik ļoti novērtēja jauniešu inteliģenci. Žans Pjažē savu pirmo akadēmisko darbu sastādīja 10 gadu vecumā, kad viņš novēroja ziņkārību par albīnu zvirbuli, ko nevarēja izskaidrot bez universitātes bibliotēkas palīdzības. Cenšoties iegūt bibliotekāra cieņu un tādējādi piekļūt bibliotēkai, viņš uzrakstīja pirmo no saviem vairākiem simtiem rakstu. Lai gan Piažē nebija galvenā akadēmiskā uzmanība, bioloģija un dabas vēsture bija lietas, par kurām viņš ar aizrautību pētīja un rakstīja visu savu dzīvi.