Ik pa laikam notiek kāds notikums ar tādu apmēru vai jutīgumu, ka standarta izmeklēšana būtu vienkārši neadekvāta. Var būt pārāk daudz tehnisku aspektu, kas jāņem vērā, vai arī sabiedrība var neuzticēties, ka eksaminētāji ir pilnīgi objektīvi vai rūpīgi. Šādās situācijās varas iestādes var pieprasīt izveidot zilās lentes komiteju. Šo grupu parasti veido atzīti eksperti vai atvaļināti valstsvīri, kas pazīstami gan ar savu pieredzi, gan objektivitāti. Biedri bieži tiek atlasīti arī pēc viņu publiskajām personībām, piemēram, labi pazīstamais patērētāju aizstāvis Ralfs Naders vai izcilais bijušais prezidents Džimijs Kārters.
Zilās lentes komiteja var nedarboties labāk nekā citas izmeklēšanas grupas, taču atsevišķu locekļu zināšanas un reputācija ir tās patiesais pārdošanas punkts. Pēc traģiskajiem 11. gada 2001. septembra notikumiem, piemēram, izskanēja aicinājums objektīvai komisijai, kas izsijāja visus pierādījumus un ziņojumus, lai sniegtu ieteikumus nākotnei. Tā kā arī pašreizējās prezidenta administrācijas rīcība tika rūpīgi pārbaudīta, izvēlētā grupa bija jāuzskata par politiski objektīvu. Tāpēc aktīvās valsts amatpersonu kolekcijas vietā tika sasaukta zilās lentes komisija, kurā bija privāti eksperti un bijušie valstsvīri.
Tomēr šādas grupas darbs neaprobežojas tikai ar sensitīviem vai visaptverošiem sabiedriskiem jautājumiem. Koledžas un bezpeļņas stipendiju sniedzēji bieži sasauc šāda veida komiteju, lai noteiktu labākos stipendiju, nacionālo balvu vai citu apbalvojumu saņēmējus. Pieņemot darbā plašu profesionāļu spektru zilās lentes komitejā, ir cerība, ka kandidāta specifiskās prasmes un talantus varēs pienācīgi novērtēt vismaz viens jomas eksperts.
Citas organizācijas var arī meklēt zilās lentes komiteju, lai izskatītu strīdīgu jautājumu, piemēram, obligātu drošības jostu lietošanu autobusos vai valsts drošības uzlabošanu. Ideālā gadījumā locekļi pārstāv visus attiecīgā jautājuma aspektus un var runāt autoritatīvi atklātu diskusiju laikā. Piemēram, ārstam, kas strādā šādā komitejā, jāspēj iepazīstināt ar medicīnas aprindu nostāju attiecībā uz drošības jostu lietošanu, savukārt advokātam tajā pašā komisijā būtu jāprezentē juristu kopienas nostāja. Šīs grupas darbojas vislabāk, ja visi to dalībnieki apzinās savus pienākumus kā savas profesijas pārstāvji.