Kas Latvijā un ASV vada bruņotos spēkus?

Abās valstīs pamatā ir viens un tas pats princips: civilā kontrole pār armiju. Tas nozīmē, ka galīgos lēmumus par spēka lietošanu pieņem vēlētas civilpersonas, nevis militārpersonas, un ka armija ir pakļauta valsts iekārtai, nevis otrādi. Atšķiras tikai tas, kā šo principu īsteno. ASV komandķēde iet no prezidenta caur aizsardzības sekretāru līdz reģionālo pavēlniecību komandieriem, savukārt Apvienotā štāba priekšsēdētājs ir augstākais militārais padomdevējs, nevis komandķēdes posms.

ASV gadījumā svarīgs ir arī pilnvaru dalījums ar Kongresu. Kara pieteikšana konstitūcijā ir Kongresa kompetencē, budžetu un bruņoto spēku uzturēšanu nosaka likumdevējs, bet praksē prezidenti ir izmantojuši spēku bez formāla kara pieteikuma, un tieši ap šo robežu norisinās ilgstošs politiskais strīds. Latvijas lasītājam no tā jāpatur prātā viens: ASV iekšējā kārtība nekādā veidā nav saistoša Latvijā un neko nenosaka mūsu aizsardzības sistēmā.

Latvijā Satversme paredz, ka Valsts prezidents ir bruņoto spēku augstākais vadonis un ka kara gadījumā viņš ieceļ virspavēlnieku. Karu Valsts prezidents piesaka uz Saeimas lēmuma pamata, bet, ja Latvijai ir pieteikts karš vai ienaidnieks uzbrūk robežām, Valsts prezidentam ir pienākums nekavējoties spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus. Tas ir reti pieminēts, bet ļoti konkrēts pilnvaru sadalījums, kas nosaka, kurš ko dara pirmajās stundās.

Miera laikā sistēma izskatās citādi. Nacionālo bruņoto spēku sastāvā ir regulārie spēki un Zemessardze, to darbību regulē Nacionālo bruņoto spēku likums, bet politisko vadību nodrošina Aizsardzības ministrija. Komandieris atbild par gatavību, apmācību un operācijām, ministrs par resursiem un politiku, Saeima par budžetu un tiesisko ietvaru. Valsts aizsardzības dienests, kas atjaunots pēdējos gados, ievieš obligātu dienestu noteiktām iedzīvotāju grupām, un tā kārtību nosaka atsevišķs likums.

Vēsturiski Latvijas virspavēlnieka amats nav tikai teorija. Neatkarības kara laikā bruņoto spēku vadībai bija sava struktūra, un tieši šī pieredze atspoguļojas Satversmes formulējumos par karu un aizsardzību. Tāpēc, lasot Satversmes normas, tās nav jāuztver kā svinīga deklarācija: tās raksta cilvēki, kuri zināja, ka lēmumi var būt jāpieņem dažās stundās un ka pilnvaru neskaidrība maksā dārgi.

Latvijas aizsardzība nav domāta atsevišķi no sabiedrotajiem. Dalība NATO nozīmē kolektīvās aizsardzības saistības, sabiedroto spēku klātbūtni Latvijā un kopīgu plānošanu, tāpēc reāla operatīva vadība kara apstākļos notiktu saskaņoti ar alianses struktūrām. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc amerikāņu virspavēlnieka jēdzienu nedrīkst pārnest uz Latviju vienu pret vienu: mūsu sistēmā pilnvaras ir sadalītas starp Valsts prezidentu, Saeimu, valdību un starptautiskajām saistībām.