Valsts ekonomikas stāvoklis un vispārējais politiskais klimats mēdz rosināt izmaiņas tās darbaspēka minimālās algas likumos. Lielākajā daļā attīstīto valstu ir minimālās algas likumi, kas garantē vismazāk atalgotajiem darbiniekiem noteiktu stundas likmi. Tipiski minimālās algas likumu mērķi ir iedzīvotāju pamata dzīves līmeņa noteikšana un nabadzības izskaušana. Tādējādi, ja šķiet, ka ekonomikas statistika liecina, ka dzīves līmenis krītas vai nabadzība pieaug, minimālās algas pielāgošana tiek uzskatīta par piemērotu stratēģiju šo negatīvo ekonomisko tendenču apstādināšanai.
Katrā valstī ir dedzīgi atbalstītāji par un pret minimālās algas likumiem. Minimālā alga ir standarta karstās pogas tēma. Uzņēmējdarbības atbalstītāji apgalvo, ka pamatalgas likme apslāpē mazos uzņēmumus un neļauj pieņemt darbā, savukārt darbaspēka aizstāvji uzstāj uz katra strādnieka tiesībām nopelnīt iztikas minimumu. Ierosinātās izmaiņas minimālās algas likumos parasti ir politisks jautājums, kas atšķir dažādu politisko partiju pieeju nabadzībai un darba ņēmēju tiesībām, taču reti kad atšķirīgās politiskās nostājas faktiski izraisa izmaiņas likumos.
Izmaiņas minimālās algas likumos notiek reti, un parasti tās tiek uzskatītas par reakciju uz inflāciju un dzīves līmeņa pazemināšanos. Inflācija cilvēkiem sadārdzina parasto patēriņa preču iegādi. Ja valsts piedzīvo pieaugošas inflācijas periodu, tas var rosināt izmaiņas minimālajā algā, lai zemāk atalgotie darbinieki varētu turpināt pirkt tādu pašu preču un pakalpojumu daudzumu, galu galā saglabājot līdzsvaru kopējā dzīves līmenī.
Valdības cieši uzrauga zemākās klases statusu kā ekonomikas spēka rādītāju. Piemēram, valdības nosaka nabadzības slieksni, kas norāda, cik noteikta lieluma ģimene var nopelnīt un joprojām tiek klasificēta kā nabadzīga. Ja šī nabadzības sliekšņa robeža kāda iemesla dēļ palielinās, nostādot vairāk valsts iedzīvotāju zem sliekšņa, tas norāda uz dzīves līmeņa pazemināšanos. Izmaiņas minimālās algas likumos var uzskatīt par potenciālu līdzekli.
Valsts un vietējā līmenī pastāv likumi par minimālo algu. Piemēram, ASV federālā valdība nosaka valsts minimālo algu, bet katrs štats var noteikt savu minimālo algu jebkurā vietā, kas ir augstāka par federālo bāzes līniju. Līdz ar to faktori, kas var rosināt nacionālās izmaiņas minimālās algas likumos, mēdz atšķirties no vietējiem faktoriem. Vietējās izmaiņas var būt saistītas ar noteiktas jomas vēlmi tikt uztvertam kā uzņēmējdarbību vai strādnieku atbalstošu. Faktori var būt arī imigrantu vai minoritāšu iedzīvotāju politiskā ietekme, kurās ir lielāks zemu algu darbinieku skaits, vai vietējās arodbiedrību vai citu darbaspēka aizstāvju spēks.