Apvienošanās doktrīna ir procesuāls termins, ko lieto vairākās tiesību jomās. Kā abstrakts jēdziens apvienošanās doktrīnas mēdz meklēt taisnīgumu un vienlīdzību starp divām vienībām. Termina nozīme atšķiras atkarībā no tiesību aktu koncentrācijas, kurā tas tiek lietots. Apvienošanās doktrīnas parasti ir atrodamas pretmonopola likumā, civilprocesā, autortiesību likumā, krimināllikumā, trasta likumā un nekustamā īpašuma likumā.
Pretmonopola tiesību gadījumā apvienošanās doktrīna parasti attiecas uz pieeju, ko tiesu sistēma izmanto, lai veicinātu uzņēmumu apvienošanos. Šī pieeja palīdz apvienot uzņēmumus, kuri var saskarties ar samazinātu konkurenci un paaugstinātām cenām. Horizontālo apvienošanās doktrīnu var apspriest tad, kad tiešie konkurenti apvienojas, un vertikālās apvienošanās doktrīnas, kad uzņēmums apvienojas ar saviem piegādātājiem. Šajā gadījumā apvienošanās doktrīna var aizsargāt mazākās puses, kas apvienojas ar labāk funkcionējošiem uzņēmumiem.
Apvienošanās doktrīna civilprocesā attiecas uz līgumu, ko noslēdz strīdā iesaistītās puses. Tiek iesniegts priekšlikums, kurā lietas dalībnieki piekrīt izlīgumam, ko uzrauga tiesa. Kad par doktrīnu ir panākta vienošanās, tiesai ir tiesības grozīt un pielāgot vienošanos pēc vajadzības.
Autortiesību likumā atrodamās apvienošanās doktrīnas aizsargā attiecības starp ideju un izteiksmi. Apvienošanās doktrīna nodrošina, ka idejas izpausme joprojām ir aizsargāta ar autortiesībām, kamēr pati ideja var tikt brīvi izmantota citiem citiem izpausmes veidiem. Šajā gadījumā doktrīna aizsargā uzņēmumus un privātpersonas, kas vēlas atkārtoti izmantot ar autortiesībām aizsargātus izteicienus.
Apvienošanās doktrīnas krimināltiesībās rodas, ja ir nepieciešams apvienot mazākas kriminālapsūdzības ar nopietnākām esošām apsūdzībām. Šī doktrīna pieļauj dažādas pakāpes pārkāpumus un sodus. Apvienošanās doktrīna krimināltiesībās nošķir apsūdzību slepkavībā un apsūdzību slepkavībā.
Nekustamā īpašuma līgumu apvienošanas doktrīnas atspoguļo īpašumu un aktu apvienošanu. Šīs apvienošanās pamatā nosaka, ka visas līgumā noslēgtās vienošanās, kas nav atspoguļotas aktā, kļūst spēkā neesošas, kad akts tiek nodots pircējam. Šī doktrīna parasti attiecas tikai uz īpašumtiesību līgumiem, un to var atcelt, lai pēc apvienošanās saglabātos daži noteikumi.
Trastu apvienošanās doktrīnas apvieno juridiskos nosaukumus, ja persona kļūst par trasta vienīgo labuma guvēju, kā arī par vienīgo pilnvaroto. Veicot apvienošanos, var tikt uzskatīts, ka īpašums pilnībā pieder saņēmējam. Šāda veida doktrīna būtu attiecināma uz tiem, kas vēlas savā testamentā nosaukt vienīgo labdari.