Rokraksta speciālists ir persona, kas studē rokraksta zinātni. Pētot rokraksta paraugus, rokraksta analītiķis paļaujas uz pārliecību, ka katras personas rokraksts ir tikpat unikāls kā sniegpārsla vai pirkstu nospiedums; cilvēki parasti mācās rakstīt, mācot vienus un tos pašus burtus ar līdzīgām metodēm, taču viņu rokraksts mainās, kad viņi aug, ar individuālām izmaiņām un uzplaukumu. Rokraksta speciālistu var lūgt strādāt ar dokumentiem, kas ir apšaubāmi, jo tiek apšaubīts dokumentu statuss. Iespējams, būs jāpārbauda autorība, vai arī amatpersonām, iespējams, būs jāzina dokumentu autentiskums, meklējot apstiprinājumu, ka dokumenti nav viltoti.
Sākotnējās dokumentu pārbaudēs, ko veic rokraksta speciālists, tiek noteikts, kuras no rokraksta parauga pazīmēm ir saistītas ar to, kura no dažādajām rokraksta metodēm priekšmets tika mācīts, un kuras īpašības attiecas tikai uz personu, kuras rokraksts tiek pārbaudīts, un pēdējam ir galvenā nozīme apšaubāmos dokumentos. Šis darba aspekts ir izmantots, lai palīdzētu notiesāt banku aplaupītājus un nolaupītājus, un viens no 20. gadsimta slavenākajiem gadījumiem bija Lindberga mazuļa nolaupīšana Hopevelā, Ņūdžersijā, 1932. gadā. Nolaupītājs nosūtīja vairāk nekā duci piezīmes, kurās tika lūgta izpirkuma maksa, un iestādēm tika atstāts uzdevums analizēt piezīmju rokrakstu, lai noskaidrotu, vai tas atbilst vīrietim, kuru tās tur aizdomās par noziegumu.
Rokrakstu speciālists secināja, ka visas izpirkuma piezīmes ir rakstījusi viena un tā pati persona, kā arī secināja, ka aizdomās turamais Bruno Ričards Hauptmans tos bija uzrakstījis, taču vēlākajos gados ir radušās šaubas par Bruno parauga iegūšanas procesu. Hauptmaņa rokraksts salīdzinājumam. Kopš tā laika apstiprinātā rokraksta parauga vākšanas metode līdzīgās situācijās ir mainīta, lai nodrošinātu labāku uzraudzību. Cita veida gadījumos rokraksta speciālists varētu palīdzēt noteikt, vai slavenības autogrāfs ir īsts vai kāds, kurš iegādājies autogrāfu, ir piekrāpts ar viltojumu.
Kriminālistikas dokumentu analītiķi velta daudz laika rokraksta paraugu pārbaudēm, un tās mēdz būt rūpīgas un rūpīgas. Zinātne tomēr nav nekļūdīga, jo tā balstās uz subjektīvu analīzi un nav tik uzticama kā pirkstu nospiedumi vai DNS. Izstrāde, kuras mērķis ir padarīt rokraksta analīzes procesu mazāk subjektīvu, ir Rokraksta kriminālistikas informācijas sistēma, datorizēta analīze. Rokrakstu speciālista slēdzieni tiesā ne vienmēr ir pieļaujami.
Tiesu rokraksta eksperts nav tas pats, kas grafologs, kurš arī pēta rokraksta paraugus, taču ar citu mērķi. Grafoloģija aplūko rokrakstu ar mērķi atrast norādes par cilvēka personību un rakstura iezīmēm. Zinātniskie rokraksta analītiķi grafoloģiju uzskata vairāk par mākslu, nevis zinātni. Daži cilvēki grafoloģiju uzskata par tīru pūku, taču daži darba devēji to izmanto, lai pārbaudītu pretendentus, un dažreiz tiesībaizsardzības iestādes to izmanto pat aizdomās turamā profila noteikšanai.