Ko dara sociālais darbinieks sociālajā dienestā?

Darba kodols ir vajadzību izvērtēšana. Sociālais darbinieks noskaidro ģimenes sastāvu, ienākumus, veselības stāvokli, mājokļa apstākļus un atbalsta iespējas, apmeklē cilvēku dzīvesvietā un sastāda sociālā gadījuma risināšanas plānu. Uz šī izvērtējuma pamata dienests lemj par tiesībām uz mājsaimniecības materiālo atbalstu, piemēram, garantētā minimālā ienākuma pabalstu vai mājokļa pabalstu, un par pakalpojumiem, tostarp aprūpi mājās, asistenta pakalpojumu, grupu dzīvokli vai ilgstošu sociālo aprūpi.

Otra liela darba daļa ir cilvēka pavadīšana procesā. Praksē tas nozīmē palīdzību dokumentu sagatavošanā, sadarbību ar ārstiem, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, Nodarbinātības valsts aģentūru, bāriņtiesu un izglītības iestādēm, kā arī atkārtotu situācijas pārvērtēšanu pēc noteikta laika. Sociālais darbinieks nav tikai pabalstu aprēķinātājs: viņa uzdevums ir palīdzēt cilvēkam atgūt spēju pašam risināt savas problēmas, tāpēc plānā parasti ir gan atbalsts, gan līdzdarbības pienākumi.

Profesiju regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, un praktizēt drīkst persona ar otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību sociālajā darbā. Nošķiramas ir radniecīgas specialitātes: sociālais rehabilitētājs, sociālais aprūpētājs un sociālās palīdzības organizators veic šaurākus uzdevumus, bet aprūpētājs vai asistents sniedz ikdienas atbalstu un izvērtējumu neveic. Profesijā obligāta ir konfidencialitāte un profesionālās ētikas ievērošana, un darbiniekiem regulāri jāpaaugstina kvalifikācija un jāsaņem supervīzija.

Latvijā nav privāta „pabalstu konsultanta” institūta, kas par atlīdzību pārstāvētu klientu attiecībās ar valsti, un tā ir būtiskākā atšķirība no dažu citu valstu prakses. Palīdzība ir bez maksas un pieejama pašvaldības sociālajā dienestā pēc deklarētās dzīvesvietas. Ja dienesta lēmumam nevar piekrist, to var apstrīdēt pašvaldībā un pēc tam pārsūdzēt administratīvajā tiesā; termiņš parasti ir viens mēnesis, un tas ir norādīts pašā lēmumā.

Biežākā kļūda, ar ko cilvēki nāk pie sociālā darbinieka, ir nogaidīšana līdz brīdim, kad jau uzkrājies parāds vai zaudēts mājoklis. Otra kļūda ir neziņot par pārmaiņām: mainoties ienākumiem, ģimenes sastāvam vai dzīvesvietai, par to jāpaziņo dienestam, citādi rodas pārmaksa, kas jāatmaksā. Trešā ir nepildīt līdzdarbības pienākumus, piemēram, neierasties uz sarunām vai neiesaistīties darba meklēšanā, jo tas var būt pamats atbalsta pārtraukšanai. Ja kaut kas plānā nav izpildāms veselības vai citu apstākļu dēļ, par to jārunā uzreiz, un plānu var pārskatīt.