Orķestra diriģentam ir primārā atbildība par muzikālā ansambļa sagatavošanu publiskām prezentācijām. Tas prasa mūzikas darbu interpretāciju un šo interpretāciju reāllaika saziņu ar mūziķiem, izmantojot roku žestus. Vispārīgi runājot, sagaidāms, ka diriģents apgūs visu partitūru, nevis atsevišķas tās daļas. Parasti viņam vai viņai būs jāveic arī vairāki nozīmīgi biznesa pienākumi, kas var krasi ietekmēt orķestra darbību. Daudzi orķestru vadītāji strādā kā pedagogi un regulāri strādā, lai paplašinātu savas zināšanas, izmantojot augstāko grādu, seminārus, darbnīcas un līdzīgus pasākumus.
Orķestra vadīšana
Vissvarīgākais, ko dara orķestra diriģents, ir vadīt simfoniskos dalībniekus mēģinājumos un uzstāšanās. Viņš vai viņa to paveic daļēji, stāvot uz pjedestāla mūziķu priekšā, vienlaikus izpildot vairākas īpašas roku kustības. Mūziķi interpretē šīs kustības, iegūstot informāciju, piemēram, cik ātri vai skaļi spēlēt. Diriģents savas izglītības ietvaros apgūst standarta diriģēšanas modeļus, bet katrs ar laiku veido savu stilu vai pieeju. Pamatzināšanas par katru instrumentu ir arī standarta, un mēģinājumu laikā diriģenti var fiziski demonstrēt vai mutiski aprakstīt, ko tieši viņi vēlas, lai orķestra dalībnieki darītu, lai iegūtu konkrētas skaņas.
Mūzikas interpretācija
Tas, kā orķestri lasa un tulko diriģēšanas stilu atšķirības, ir viens no iemesliem, kāpēc viens un tas pats darbs dažādu diriģentu vadībā var izklausīties ļoti atšķirīgi. Vēl viens iemesls ir tas, ka orķestra diriģents arī saskaras ar izaicinājumu interpretēt partitūras māksliniecisko raksturu. Ja viņš, piemēram, partitūrā redz terminu “ritard”, viņš zina, ka jāpalēninās, bet tas, cik tieši, ir atkarīgs no viņa sprieduma. Šī personiskā partitūras interpretācija kopā ar cilvēka individuālo diriģēšanas stilu veido kopējo orķestra “balsi”.
Specifisko punktu apgūšana
Visiem orķestra mūziķiem ir jāpārvalda savas atsevišķas partijas, bet orķestra diriģentam ir jāapgūst veselas partitūras, jo viņš darbojas kā muzikālais satiksmes vadītājs, kas mūziķiem dod norādījumus, lai viņi īstajā laikā ieietu vai izietu no muzikālās lielceļa. Lai iepazītos ar konkrēto partitūru, diriģents to parasti pēta vizuāli, pievēršot uzmanību tādiem teorētiskiem apsvērumiem kā instrumentālā transponēšana un harmonikas progresēšana. Viņš vai viņa parasti veic personiskas piezīmes partitūrā, mācoties un veicot mēģinājumus. Turklāt simfoniskie diriģenti apgūst darbus, klausoties ierakstītus priekšnesumus, un daži indivīdi spēj vizualizēt vismaz vienu instrumenta daļu vienlaikus, to dzirdot. Daži pat rīko izspēles priekšnesumus sev, “diriģējot” priekšnesuma ierakstu, lai vingrinātu pieskārienu un citus modeļus.
Profesionālās izglītības paaugstināšana
Simfoniskajiem diriģentiem pieejamo orķestra darbu skaits ir milzīgs, tāpēc šie profesionāļi nebeidz papildināt savu repertuāru, bieži apmeklējot formālas nodarbības vai apmeklējot seminārus par progresīvām diriģēšanas tehnikām. Viņiem jāapgūst arī mūzikas teorija, kas ir tieši saistīta ar orķestra diriģēšanu, piemēram, kora dikcija, un vismaz pamatzināšanas ir jāsaprot latīņu, franču, vācu un itāļu mūzikas valodās. Diriģenti bieži nodod šīs prasmes kā skolotāji, parasti universitātes līmenī, un labākie ir ļoti pieprasīti kā mākslinieki.
Lēmumu pieņemšana un mākslas veicināšana
Orķestra diriģents ansamblī bieži darbojas kā radošs un lietišķs lēmumu pieņēmējs. Viņš vai viņa var būt iesaistīts virknē ar uzstāšanos nesaistītu uzdevumu, piemēram, repertuāra izvēlē, mediju citātu sniegšanā, orķestra pasākumu reklamēšanā, vieslekciju rīkošanā, konfliktu risināšanā, viesmākslinieku rindās, jaunu profesionālu mūziķu noklausīšanā vai pieņemšanā darbā un piedalīšanās sarunās par līgumu. Lēmumi, ko diriģents pieņem orķestra vārdā, lielā mērā ietekmē to, kā sabiedrība uztver orķestri un cik veiksmīgi tas kļūst, tāpēc viņš būtībā ir ansambļa publiskā seja.
Ja finansējums vai cits atbalsts simfoniskajai un radniecīgajai mākslai ir zems, orķestra diriģents parasti koncentrējas uz savu biznesu kā veicinātājs. Viņš vai viņa varētu iegūt atbalstu no sabiedrības tiesību aktiem, kas, piemēram, palielinātu mūzikas finansējumu, vai veikt un publicēt pētījumus, kas parāda mūzikas pozitīvo ietekmi uz kopienām. Bez šiem centieniem iesaistītie programmu vadītāji saskaras ar lielāku risku tikt atlaistam, radot viņiem draudus zaudēt darbu. Jaunas brīvas pozīcijas ir diezgan reti sastopamas, un tās ir ļoti konkurētspējīgas, tāpēc lielākā daļa diriģentu drosmīgi cīnās, lai atbalstītu mākslu un savu darbu.