Būt kāda cilvēka “sliktajās grāmatās” nozīmē būt ārpus šīs personas labvēlības. Tā ir angļu frāze, un tās nozīmes izpratne var būt atkarīga no kultūras. Tā ir aliteratīva kolokācija, kas liek domāt, ka cilvēkam ir grāmata, kurā viņš pieraksta to cilvēku vārdus, kuri viņam nepatīk. Tas nozīmē, ka personai grāmatā ir liegta piekļuve un grāmatas īpašnieka sniegtās priekšrocības.
Termins “sliktās grāmatas” pirmo reizi tika ierakstīts 1509. gadā “Deuila parlamentā”. 1592. gadā Roberts Grīns rakstīja par noziedzīgo darbību melnās grāmatas izveidi. Grāmatā tika nosaukti dažādi noziedznieki, kā viņš tos redzēja, un rakstīja par viņu noziegumiem. Ir skaidrs, ka ideja par labām grāmatām, sliktām grāmatām un melnām grāmatām nāk no tiešas un fiziskas lietas, kas laika gaitā ir kļuvusi tēlaina.
Daži uzskata, ka ideja par iekļaušanos kāda sliktajās grāmatās rodas no tā, ka viņš ir ārpus viņa grāmatām vai ir ārpus savas dzīves. Tā ir sociālās atstumtības ideja. Taisnība ir teikt, ka nonākšana šādā situācijā mēdz izslēgt cilvēku no otra dzīves, taču emocijās ir kas vairāk nekā tikai izslēgšana. Cilvēkam, kas ieliek otru ļauno cilvēku grāmatā, ir sliktas jūtas pret citiem. Šīs sliktās sajūtas var izplatīties un nevar izplatīties uz tās personas draugiem un sekotājiem, kam ir figurālā grāmata.
Agresīvākas idejas izcelsme, iespējams, nāk no aizlieguma idejas. Aizliegt nozīmē pierakstīt kādas personas vārdu. Tas ir vairāk nekā tas; tas nozīmē, ka persona ir kaitīga sabiedrībai, un tai būtu jāzaudē savs stāvoklis sabiedrībā, īpašums un, iespējams, dzīvība. Diktators Sulla izdeva šādu aizliegumu sarakstu 82. gadā pirms mūsu ēras, tāpat arī Oktaviāna, vēlāk Augusta, Marka Antonija un Lepida triumvirāts. Šis pēdējais aizliegums noveda pie Cicerona nāves.
Tie burtiski bija saraksti, kas rakstīti uz papīra vai pergamenta. Grāmata, runājot senatnē, varētu būt gan tīstoklis, gan kodekss. Mūsdienu ideja par grāmatu ir sinonīms kodeksam, un tas, iespējams, ir veidojies viduslaiku laikmetā. Tāpēc ir iespējams uzskatīt, ka ideja par iekļaušanos kāda sliktās grāmatās attīstījās no burtiskām grāmatām, kurās uzskaitīti cilvēki, kuri ir pie varas esošie, kurus nepiekrīt. Šādas melnās grāmatas, iespējams, pastāvēja Francijas revolūcijas un, iespējams, Anglijas pilsoņu kara laikā.
Frāze tiek izmantota kā fakta paziņojums vai kā brīdinājums. To parasti nodarbina trešā persona aizliedzējam un aizliegtajam. To var izmantot, lai kādam liktu iestāties rindā vai izsauktu kādam labvēlību, vai arī to var izmantot, lai izskaidrotu, kāpēc cilvēks netiek uztverts tādā pašā sociālajā situācijā kā kāds cits.