Daudziem juridiskajā kontekstā un tiesās visā pasaulē lietotajiem vārdiem ir latīņu saknes. Habeas Data ir latīņu frāze, kas burtiskā tulkojumā nozīmē: “Mēs pavēlam, lai jums būtu dati”. Tiesības uz Habeas Data ir konstitucionālas tiesības, kas piešķirtas pilsoņiem daudzās valstīs, galvenokārt Dienvidamerikas valstīs. Pamatā habeas dati ir paredzēti, lai aizsargātu tiesības uz privātumu un pilsoņa personas informācijas precizitāti, kas tiek glabāta centrālajā datu reģistrā.
Habeas datu garantētās tiesības dažādās valstīs nedaudz atšķiras, taču princips paliek nemainīgs. Personai ir tiesības zināt, kādi dati tiek glabāti jebkurā reģistrā. Interesanti, ka vairumā gadījumu nav nozīmes tam, vai reģistrs ir privāts vai publisks reģistrs. Papildus tiesībām zināt, kādi dati par personu tiek glabāti, viņam ir arī tiesības pieprasīt, lai visi nepareizie dati tiktu noņemti, laboti vai atjaunināti. Digitālajā laikmetā tiesības uz habeas datiem noteikti paplašināsies un kļūs nozīmīgas.
Mehānisms tiesību uz habeas datiem izmantošanai arī atšķirsies atkarībā no jurisdikcijas. Dažās valstīs prasības pieteikums ir jāiesniedz tieši attiecīgās zemes augstākajā tiesā, savukārt citās valstīs to var adresēt jebkuram kompetentam tiesnesim. Tiesnesis izskatīs rakstu un parasti noteiks tiesas sēdi, lai noteiktu, vai ir pārkāptas personas konstitucionālās tiesības. Ja tiek konstatēts pārkāpums, tiesnesis var likt datus labot vai vispār izņemt no datubāzes.
Habeas datu raksts ir izveidots salīdzinoši nesen, lai gan tas strauji gūst atpazīstamību visā pasaulē. Pirmo reizi tā tika ieviesta Brazīlijā 1988. gadā kā daļa no tās jaunās konstitūcijas. Paragvaja, Peru, Argentīna, Ekvadora un Kolumbija ātri sekoja Brazīlijas piemēram un iekļāva tiesības arī savās konstitūcijās.
Sūdzības, ko fiziska persona iesniedz Satversmes tiesā, ir pastāvējušas tik ilgi, kamēr pastāv tiesas. Citas izplatītas sūdzības ir Habeas Corpus raksts, kas nosaka, ka apcietinājumā turētā persona ir jāiesniedz tiesā, lai noteiktu, vai aizturēšana ir likumīga. Citi ir Mandamus raksts, ko augstākā tiesa izmanto, lai liktu zemākai tiesai kaut ko darīt vai atturēties no tā, un Amparo raksts, kas aizsargā citas tiesības, izņemot fizisko brīvību.