Ko nozīmē „schadenfreude" jeb ļauns prieks?
Īsā atbilde
Schadenfreude ir vācu vārds, kas apzīmē prieku par cita nelaimi; latviski tam atbilst „ļauns prieks" vai „prieks par cita nelaimi". Tas ir salikums no Schaden (kaitējums, zaudējums) un Freude (prieks), un angļu valodā to aizguva nemainītu tieši tāpēc, ka tur viena vārda ekvivalenta nav.
Latviešu valodai šāds aizguvums īsti nav vajadzīgs, jo apzīmējums pastāv: ļauns prieks. Interesanti, ka vācu vārda pirmā daļa latviešu valodā jau sen ir iesakņojusies atsevišķi: sarunvalodas „skāde" un darbības vārds „skādēt" ir tieši no Schaden. Tātad schadenfreude burtiski ir „prieks par skādi".
Psiholoģijā tas nav uzskatīts par patoloģiju, bet gan par izplatītu sociālas salīdzināšanās blakusproduktu. Pētījumi konsekventi rāda trīs apstākļus, kas to pastiprina: kad nelaime šķiet pelnīta, kad cietušais uztverts kā sāncensis un kad paša pašvērtējums ir apdraudēts. Tieši tāpēc visspēcīgāk tas izpaužas sportā, politikā un darbavietā, nevis attiecībās ar svešiniekiem.
Pretējs jēdziens vācu valodā ir Mitfreude, priecāšanās par cita veiksmi, kas ikdienā ir retāk apzināta, bet tikpat reāla. Spoguļattēls ļaunam priekam ir skaudība: skaudība ir sāpes par cita labklājību, ļauns prieks ir bauda par cita neveiksmi. Abas jūtas bieži rodas pret vienu un to pašu cilvēku.
Ko amerikāņu tekstos sauc par „California schadenfreude"
Tas nav termins, bet gan apzīmējums parādībai, kad pārējā ASV ar apslēptu apmierinājumu uzņem ziņas par Kalifornijas nelaimēm: mežu ugunsgrēkiem, zemestrīcēm, mājokļu cenām, izbraucēju plūsmu. Aiz tā stāv aizvainojums pret reģionu, kas uzskatāms par bagātu, pašpārliecinātu un pārstāvētu visos ekrānos.
Šis mehānisms nav amerikāņu īpašība. Latvijā līdzīgu noskaņu var pamanīt attiecībās starp Rīgu un pārējiem novadiem, Eiropā, piemēram, ziemeļu un dienvidu valstu retorikā parādu krīzes laikā. Atpazīstamā pazīme ir viena un tā pati: ziņa par nelaimi tiek uzņemta kā apstiprinājums tam, ka „viņi paši vainīgi".
Kā to atšķirt no līdzīgām lietām
Taisnīguma sajūta nav ļauns prieks. Ja krāpnieks tiek notiesāts un tu jūti apmierinājumu, tas ir gandarījums par taisnīgumu: prieks attiecas uz noziedzīga nodarījuma sekām, nevis uz cilvēka ciešanām kā tādām. Tests: ja tas pats sliktais notiktu nejauši, bez saistības ar viņa rīcību, vai tu joprojām priecātos? Ja jā, tas ir ļauns prieks.
Sadisms arī nav tas pats. Sadisms nozīmē vēlmi kaitējumu radīt un baudīt procesu; ļauns prieks ir pasīvs, tas aprobežojas ar reakciju uz jau notikušo. Un humors nav ļauns prieks: smiešanās par neveiklu kritienu komēdijā balstās uz negaidītību, nevis uz vēlmi, lai kādam būtu slikti.
Kāpēc tas ir svarīgi praksē
Sociālajos tīklos ļauns prieks ir mērāms un izdevīgs: ieraksti par kāda krišanu izplatās ātrāk nekā ieraksti par kāda panākumiem, tāpēc algoritmi tos pastiprina. Sekas ir tādas, ka pakāpeniski mainās priekšstats par to, kas ir normāla reakcija uz svešu nelaimi.
Darba kolektīvā ļauns prieks ir noderīgs brīdinājuma signāls vadītājam: ja komandā ir apmierinātība par kolēģa neveiksmi, parasti problēma nav cilvēku raksturā, bet gan konkurences struktūrā, piemēram, prēmiju sistēmā, kurā viena cilvēka panākums nozīmē otra zaudējumu.
Pašam ar sevi der viens jautājums: vai es priecājos par to, ka viņam ir slikti, vai par to, ka man vairs nav jājūtas sliktāk par viņu. Otrajā gadījumā runa nav par otru cilvēku vispār.
Valodas nianses un godīgas robežas
Latviešu tekstā vācu vārdu raksta oriģinālformā un parasti izceļ slīprakstā, vācu valodā tas ir sievišķās dzimtes lietvārds. Tulkojot labāk lietot „ļaunu prieku", jo tas ir saprotams bez skaidrojuma. Pārrakstīt to latviešu burtiem nav ierasts.
Psiholoģijas atziņas par ļaunu prieku ir pētījumu vispārinājumi, nevis diagnoze. Ja prieks par citu ciešanām kļūst noturīgs, vērsts pret konkrētu cilvēku un pāriet darbībās, kas kaitē, tas vairs nav valodas vai kultūras jautājums, un par to ir vērts runāt ar psihologu vai psihoterapeitu.