Juridiskā izteiksmē slēpšana attiecas uz kaut kā slēpšanu, kas būtu jāatklāj. Tam var būt vairākas dažādas formas, no kurām dažām ir juridiskas sekas. Par slēpšanu var saukt pie atbildības, ja var pierādīt, ka darbība ir nodarījusi kaitējumu, jo viena puse nedarbojās ar visiem faktiem. Slēpšanā var iesaistīties nejauši, neapzinoties, ka kāds fakts ir jāatklāj, taču likuma acīs tas dažkārt tiek traktēts kā tīša slēpšana.
Līgumtiesībās informācijas slēpšana var padarīt līgumu par spēkā neesošu atkarībā no slēptās informācijas veida. Vispārējais noteikums ir tāds, ka cilvēkiem līguma parakstīšanas laikā ir jāatklāj informācija, kas varētu būt saistīta ar līgumu. Piemēram, kādam, kas piesakās automašīnas apdrošināšanai, ir jāatklāj apdrošinātājam braukšanas vēsture. Ja fakti būtu likuši vienai pusei rīkoties citādi, ja tie būtu bijuši zināmi, tas tiks uzskatīts par slēpšanu, piemēram, ja kāds nav atklājis automašīnu apdrošināšanas sabiedrībai vairākus negadījumus.
Cilvēki var arī lietot šo terminu, lai apzīmētu zādzības veidu. Ja kāds, atrodoties veikalā, noslēpj preces uz ķermeņa, var būt pamatota pārliecība, ka šī persona ir nodomājusi zagt. Pat ja prece nav izvesta no veikala, slēpšana var tikt izmantota kā pierādījums tam, ka persona nav plānojusi maksāt. Šādos gadījumos cilvēkus var saukt pie atbildības par zādzībām.
Redzama gan aktīva, gan pasīva slēpšanās. Aktīvas slēpšanas gadījumā tiek veikti aktīvi pasākumi, lai pārliecinātos, ka fakti netiek atklāti. Piemēram, nekustamā īpašuma aģents varētu noņemt informācijas lapu no informācijas paketes par īpašumu, lai potenciālais pircējs neredzētu informāciju šajā lapā. Pasīvā slēpšanās gadījumā kāds nerunā, kad tas būtu saprātīgi. Atkal aizņemties nekustamā īpašuma piemēru, ja nekustamo īpašumu aģents zina par īpašuma defektu un to neatklāj, tas varētu būt par pamatu prasībai.
Saistīts jēdziens ir slēpts ierocis. Saskaņā ar likumu daudzos pasaules reģionos cilvēkiem, kuri nēsā ieročus, tas jādara atklāti, un parasti tiek piemēroti papildu likumi uz to ieroču veidiem, kurus drīkst nēsāt. Taču ir īpaši apstākļi, kādos cilvēki var pretendēt uz slēptā ieroča atļauju, ja var pierādīt, ka slēpšana ir nepieciešama drošībai. Atļauja attiecas uz konkrētu ieroci, un to var atsaukt, ja pastāv pārliecība, ka tas vairs nav nepieciešams vai tiek lietots neatbilstoši.