Sešdesmitajos gados topošais aktieris Džons Kazale piedalījās kopienas teātrī un ārpus Brodvejas izrādēs. Lai samaksātu īri, viņš pēc Bostonas universitātes absolvēšanas strādāja arī par kabīnes vadītāju un kurjeru Ņujorkā. Kādu dienu, piegādājot paku Standard Oil, Kazale satika puisi vārdā Als Pačīno, kurš arī bija cīnījies aktieris 1960. gadu vidū. 1960. gadā, kad Pačīno ieguva Maikla Korleones lomu filmā Krusttēvs, viņš mudināja Kazale piedalīties Fredo, Maikla vājprātīgā brāļa, lomā. Fredo Korleone bija Kazale pirmā pilnmetrāžas loma, un Krusttēvs bija pirmā no piecām filmām, kurās viņš parādījās nākamo sešu gadu laikā, pirms viņa aktiera karjeru pārtrauca viņa nāve 1972. gadā 1978 gadu vecumā. Jāatzīmē, ka visas piecas filmas šīs filmas ieguva nominācijas Amerikas Kinoakadēmijas balvai kā labākā filma: Krusttēvs, Saruna, Krusttēvs II daļa, Suņu dienas pēcpusdiena un Briežu mednieks. Arhīva kadri ar Kazale tika izmantoti filmā Krusttēvs III daļā 42. gadā, kas arī tika nominēta labākās filmas Oskaram.
Džona Kazale īsā, bet izcilā karjera:
Lai gan tika plaši atzīts par vienu no savas paaudzes labākajiem aktieriem, Kazale vienīgā formāla atzinība bija Zelta globusa nominācija par labāko otrā plāna aktieri par lomu filmā Dog Day Afternoon.
Kazale 1977. gadā tika diagnosticēts ar plaušu vēzi, un viņa veselība sāka pasliktināties filmas The Deer Hunter filmēšanas laikā. Producenti ieteica viņu nomainīt, taču Roberts De Niro un Merila Strīpa (tolaik Kazales draudzene) draudēja staigāt, tāpēc režisors Maikls Čimino piekrita vispirms uzņemt viņa ainas.
Kazale nomira 1978. gada martā pēc tam, kad vēzis metastāzes bija viņa kaulos, neilgi pēc tam, kad bija pabeidzis savas ainas filmā The Deer Hunter. “Viņš nebija līdzīgs nevienam, ko es jebkad biju satikusi,” sacīja Strīpa, kura bija viņa pusē, kad viņš nomira.