Vai Latvijai ir nacionālais akmens?
Īsā atbilde
Oficiāla nacionālā akmens Latvijā nav: ar likumu noteikti ir tikai valsts karogs, ģerbonis un himna. Neoficiāli šo vietu ieņem dzintars, kas ģeoloģiski nemaz nav akmens, bet sacietējuši skujkoku sveķi, savukārt raksturīgākais Latvijas zemes dzīļu iezis ir dolomīts.
Prakse iecelt oficiālu štata akmeni ir amerikāņu izgudrojums. Kalifornija 1965. gadā pirmā izraudzījās serpentinītu, un 2010. gadā štata likumdevējā pat mēģināja šo statusu atcelt, jo dažas serpentinīta šķirnes satur azbestu. Latvijas tiesību sistēmā līdzīga simbolu saraksta nav, un neviena iestāde nevar „piešķirt” akmenim valsts simbola statusu.
Tas nenozīmē, ka simbolu nav. Latvijā par nacionālajiem simboliem tradicionāli sauc balto cielavu, divpunktu mārīti, pīpeni, ozolu un liepu, bet šie nosaukumi nāk no starptautisku organizāciju lēmumiem, biedrību iniciatīvām un tradīcijas, nevis no normatīvajiem aktiem. Juridiskā nozīme ir tikai valsts karogam, ģerbonim un himnai, kuru lietošanu regulē atsevišķi likumi.
Ja jautā, kurš akmens vislabāk raksturo Latviju, atbildes ir trīs, un tās nav savstarpēji aizvietojamas. Dzintars ir kultūras un tirdzniecības simbols, kas pie Baltijas jūras nonāk no jūras gultnes nogulumiem un ko izskalo vētras, īpaši Kurzemes piekrastē; tas radies no skujkoku sveķiem aptuveni pirms četrdesmit miljoniem gadu. Dolomīts ir Latvijas pamatiežu strādnieks: no tā iegūst šķembas ceļiem, būvakmeni un vēsturiski arī kaļķus. Devona smilšakmens ir tas, ko latvietis atpazīst pēc izskata, jo no tā veidoti Gaujas senlejas sarkanie atsegumi un alas.
Vēsturiski slavenākais Latvijas ieža objekts vairs neeksistē: Staburags, dolomīta un avotkaļķu klints Daugavas krastā, palika zem Pļaviņu hidroelektrostacijas ūdenskrātuves. Tas ir vienīgais gadījums, kad Latvijā „nacionālais akmens” ir konkrēta klints, par kuru joprojām raksta dzeju.
Laukakmeņi jeb ledāja atnestie akmeņi
Latvijas lauku ainavas raksturīgākie akmeņi ir laukakmeņi, kurus pēdējais ledājs atnesa no Skandināvijas un atstāja, kūstot. No tiem mūrēti rijas, klētis, žogi un pagrabi, un tie ir iemesls, kāpēc vecās lauku ēkas Latvijā izskatās citādi nekā Viduseiropā.
Lielākie no tiem ir aizsargājami ģeoloģiski dabas pieminekļi, un lielākais Latvijā ir Nīcgales Lielais akmens Augšdaugavas pusē. Aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko objektu sarakstu uztur Dabas aizsardzības pārvalde, un tieši tur ir jāpārbauda konkrēta objekta statuss, pirms tam kaut ko dara.
Ko drīkst un ko nedrīkst savākt
Dzintaru, ko vētra izskalojusi krastā, pacelt drīkst. Taču piekrastes aizsargjoslā un īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ir ierobežojumi: nedrīkst rakt, izmantot mehāniskus rīkus, bojāt kāpas un atsegumus, un no dabas pieminekļa akmens vai smilšakmens nogabalu nedrīkst atlauzt vispār.
Rakstīšana uz smilšakmens atsegumiem Gaujas nacionālajā parkā ir tieši aizliegta un ir administratīvi sodāma; vecie 19. gadsimta uzraksti ir kultūras piemineklis, jaunie ir bojājums.
Drošības brīdinājums par „dzintaru”, kas deg
Baltijas jūras piekrastē, kur atradušies militārie objekti un kur jūrā nonākusi Otrā pasaules kara munīcija, reti, bet regulāri tiek atrasti baltā fosfora gabali. Sausumā tie paši aizdegas un dod smagus apdegumus, bet izskatās pēc dzeltenpelēka dzintara gabala.
Tāpēc atrasto gabalu nevajag likt siltā kabatā vai plastmasas maisiņā. Ja gabals ir neparasti smags, ar ķīmisku smaku vai atrasts vietā, kur zināma munīcijas klātbūtne, jāzvana 112, un atradums jāatstāj vietā.
Kā atšķirt dzintaru no viltojuma
Dzintars ir viegls: piesātinātā sāls ūdenī tas peld, bet stikls un lielākā daļa plastmasu grimst. Paberzēts tas elektrizējas un pievelk papīra driskas, ultravioletā gaismā parasti fluorescē zilgani, bet karsēta adata rada priedes sveķu smaržu, nevis asu ķīmisku dūmaku.
Grūtākais gadījums ir kopāls, tas ir, jauni, nenogatavojušies sveķi, kas arī peld sāls ūdenī. To atšķir šķīdinātājs: uz kopāla virsmas acetona vai spirta piliens dažās sekundēs rada lipīgu plankumu, uz īsta dzintara ne. Vērtīgu iegādi pirms maksāšanas ir vērts parādīt juvelierim vai gemmologam.
Tipiskā kļūda
Biežākā kļūda tekstos ir saukt dzintaru par minerālu vai par pusdārgakmeni ģeoloģiskā nozīmē. Dzintars nav minerāls, jo tam nav kristāliskās struktūras un noteikta ķīmiskā sastāva; tas ir organiskas izcelsmes amorfs materiāls.
Praktiskā cena ir tirdzniecībā: tieši tāpēc dzintaru nevar novērtēt pēc minerālu cietības skalas vai lāzergriezuma, un tieši tāpēc tirgū ir tik daudz presēta dzintara un kopāla, ko pārdod par dabīga dzintara cenu.
Godīgās robežas
Konkrēta akmens vai atseguma aizsardzības statuss un tur atļautās darbības ir atkarīgas no teritorijas: dabas piemineklis, dabas liegums, nacionālais parks un aizsargjosla nozīmē dažādus noteikumus. Pirms jebkādiem darbiem tuvu pie objekta atbilde jāmeklē Dabas aizsardzības pārvaldē vai pašvaldības būvvaldē, jo pārkāpuma sekas ir administratīvs sods un pienākums atjaunot stāvokli.
Avoti
Saistītie jautājumi
- Kā es varu iestatīt Gecko terārijus?Gekonu terāriju iestatīšana nav grūts uzdevums. Terārija lielums ir atkarīgs no gekonu vecuma, dzimuma un skaita. Neatk…
- Kā es varu rūpēties par savu vientuļkrabi?Vissvarīgākā lieta, kas jāatceras, rūpējoties par sauszemes vientuļnieku krabi, ir tas, ka veselīgs krabis ir laimīgs k…