Kas ir Monro doktrīna un kāpēc tā vēl aktuāla?

Krievija jau gadu desmitiem lieto tuvo ārzemju jēdzienu un runā par privileģēto interešu zonu bijušās PSRS teritorijā. Arguments pēc struktūras ir tieši tāds pats kā Monro doktrīnā: kaimiņvalsts alianses izvēle tiek pasludināta par draudu.

Latvijas un pārējo Baltijas valstu principiālā pozīcija ir pretēja un balstās nevis retorikā, bet rakstītos dokumentos: EDSO Helsinku Nobeiguma akts (1975) un 1999. gadā Stambulā pieņemtā Eiropas drošības harta apstiprina, ka katra valsts brīvi izvēlas savas drošības saistības un alianses. Praktiskās sekas ir tās, ka sarunā par ietekmes sfērām Latvijas atbilde nav vēsturisks arguments, bet norāde uz šīm pašu Krievijas parakstītajām saistībām.

Visbiežāk pārvērtē tās juridisko spēku. Doktrīna nav ratificēta, nav līgums, nav Kongresa pieņemts akts un neuzliek pienākumus nevienam, arī pašām ASV ne. Tās nozīme vienmēr bijusi tieši tik liela, cik liela bija spēja to nodrošināt ar spēku.

Otrs pārvērtējums ir domāt, ka Latīņamerikas valstis to uztvēra kā draudzīgu garantiju. Lielākoties tās to uztvēra kā ASV pretenziju runāt to vārdā bez to piekrišanas, un šī sajūta reģionā saglabājas līdz šai dienai.

Monro doktrīnu regulāri jauc ar Manifest Destiny un ar izolacionismu. Manifest Destiny ir 19. gadsimta vidus ideja par ASV iekšēju ekspansiju līdz Klusajam okeānam; tā ir par teritoriju, nevis par Eiropu. Izolacionisms ir atteikšanās no ārējām saistībām vispār.

Tests: ja teikums ir par to, kas Eiropas valstīm nav atļauts darīt Rietumu puslodē, tā ir Monro doktrīna. Ja tas ir par ASV tiesībām paplašināties uz rietumiem, tas ir Manifest Destiny.

Doktrīnas pašreizējā nozīme ASV politikā nav nemainīga. Dažādas administrācijas to ir gan pasludinājušas par beigušos, gan atkal piesaukušas. Ja jāzina, kāda ir spēkā esošā ASV nostāja, avots ir aktuālie valdības dokumenti, piemēram, nacionālās drošības stratēģija, nevis vēstures apraksts.